i never had the chance to see a michael jackson show, but im pretty sure it felt like this.
beidzot arī man sanāca redzēt instrumentu koncertu un es, protams, gaidīju, ka būšu sajūsmā, bet mana sajūsma ir vēl reizes 3 lielāka vismaz.
tas bija fantastiski - viss pārdomāts līdz pēdējam milimetram (un sekundei) - tās gaismas, tā saskaņotība, viņu hipnotizējošie skatieni, kustības, skaņas, spoguļi, viss.
koncerts sākās ar iesildošo grupu ne uz skatuves, pēc tam mums skatuvi rādīja vien caur puscaurspīdīgiem aizkariem un, manuprāt, tie pat būtu varējuši palikt ilgāk - tikai papildina visu maģiju. bet gan jau tālāk stāvošie jutās nedaudz savādāk. gaismas bija ideālas. gan pašu instrumentu, gan pavadošā sastāva izskats bija fantastisks. gan tērpi, gan [pavadītāju] grimms.
par attālumu no skatuves runājot - es - kā jau klasisks koncertgājējs - stāvēju priekšā. ne pirmajā rindā gan, bet noteikti neredzēju sliktāk. šis noteikti nebija tuvumā vērojamais koncerts. īsti nesaprotu, ko redzēja īsās meitenes priekšā un es diezgan ļoti apskaudu balkonā stāvošos - manuprāt, viņi skatuves (un arī grupas) noformējumu redzēja vislabāk. un pareizāk. grupas tuvums reizēm pat šķita biedējošs (nu tā, ka tu nekad nebiji iedomājies, ka var būt tik tuvu. var). nekādas sētiņas, nekādu uzbrūkošu apsargu, un meitene no pirmās rindas vienkārši uzlika roku jāņa rokai. tas bija mīļi - uzreiz iedod to pārliecību - wow. viņi ir īsti. viņi tiešām ir īsti.
vēl, viņi nospēlēja labāko encore, ko biju dzirdējusi, iekļaujot man tiešām necerētu un negaidītu pārsteigumu - tieši koncerta sākumā paskatoties uz reini iedomājos, cik forši būtu uz skatuves redzēt leonu sējānu.. - un viņš parādījās. un netikai viņš. bija skaisti. jā.
koncerta sākumā viņi teica, ka vēlas, lai mēs aizietu laimīgāki, nekā atnācām, un tieši tā arī sanāca,ar visu to, ka jau atnākusi biju ar super-prieku iekšā - beidzot esmu instrumentos, kuros tik ļoti ļoti gribēju būt !
vispār puiši man radīja superīgas asociācijas ar [attiecīgi] maiklu džeksonu un miku.

un man ir tiešām žēl, ka rīt es nebūšu skatītāju rindās, un man tāpat nepietiek vārdu, lai aprakstītu koncertu, vai izstāstītu visu, bet man tagad ir balts spīdošs balons un prieciņš sirsniņā :)

ps. - un 'citu koncertu nav!' bija jāņa atbilde uz skatītāja 'vakar mēs bijām citā koncertā' kārtējās viņu un publikas sarunas laikā. komunicēt viņi tiešām māk, par to man vēl viens prieks.

par spīti visiem 5dienas-6dienas nakts piedzīvojumiem, fantastiskajam starpgadījumam ar autobusu mājup un mūsu nogurušajai kašķībai, blūza svētki bija super !
pirmajā dienā bija maz mūziķu, bet ļoti daudz klausītāju( daudzi pazīstami (par dažu pazīstamības pakāpi pārliecinājos pāris minūtes atpakaļ. ha. im still fast) ), bet tie mūziķi, kas bija, bija baigi labie. pašā sākumā gan jau radās doma, ka blūzs latvijā nav tāds tīrs blūzs, bet reāli - blūzs nekur nav tīrs blūzs. visam bija vieglas roka, rokenrola vai džeza pieskaņas. īpaši man protams patika pēdējais - supergarais - priekšnesums (īstenībā tie bija 3 priekšnesumi bez pavadošā sastāva maiņas), kur bija spēlēja texas slim, kuru nomainīja meitene ar violētiem matiem - vivian vance kelly, pēc kuras uzstājās brian templeton. visi viņi bija super un parādīja, ka katram mūzikas stilam var būt dažādas sejas. labākais laikam sanāca templeton`s, jo viņš lika piecelties visiem skatītājiem un viņi pēc tam arī palika kājās un izskatījās pat tīri laimīgi. tad viņi vēl kopā nospēlēja got my mojo working (ekstāze un tā) un tad sākās jam session, kurš beigās pārtapa par rūdolfa no peace street duo solokoncertu. es beigās gulēju atspiedusies pret skatuves malu un tas īstenībā ir labākais veids, kā vērot koncertus, nopietni.
tad pa nakti es aizbēgu no visiem un aizgāju mājās. līdz mājām. uzskrēju kādreizējai kaimiņienei, kura brauca uz darbu, paraudāju, parunājām nedaudz, tad gāju atpakaļ. vēl aizvien atceros visas klases savā skolā, māku aiziet viskautkur un cilvēki siguldā (lai gan nedaudz, bet) ir tomēr labāki nekā citur. un tad es uzkrāsojos sēžot pasaules malā un brokasis mēs ēdām kaķumājā - a day long dream for a cake for breakfast came true ! - un otrās brokastis hesburgerā.
otrajā dienā bija supersaule ar lord knows cik grādiem ārā. es teiktu, ka 30 ar nelielu +. man patika, bet mani sabiedēja ar saules dūrienu, tāpēc es sēdēju lakatā. viena roka nedaudz apdega, otra vēl minimālāk un laikam vajadzēja uzvilkt šortus, lai drusku apcepinātu kājiņas. izstaigājām mēs visas pilsdrupas - nebiju redzējusi no visām pusēm tās atjaunotās lietiņas, baigi cool. tad sākās blūza konkurss - super ! man patika, visu nosēdēju drausmīgajā saulē otrajā rindā. patika jau visi spēlētāji, bet gribējās, lai uzvar peace street duo. kāpēc? nezinu. interesantākais? varbūt man vienkārši ir baigais crush uz 2-piece grupām. uzvarēja ginta žilinska trio. arī labi. žēl tikai, ka nebija jau viņi tur vairs, kad to paziņoja. un tad bija īstā otrās dienas atklāšana ar čeholu. viņi nospēlēja tikai pusstundiņu, nenospēlēja neko no mānām mīļākajām dziesmām, bet man šķiet, ka šitais bija labākais, ko es no viņiem biju dzirdējusi. varbūt apskaņošana, varbūt siguldas, varbūt viņu pašu dēļ. tad bija 4 men band, kas bija kļuvusi par 3 men band uz to dienu, bet viņiem pievienojās tas pats rūdolfs un tad jau atkals viss super. ar katru gurpu skatītāju rindas kļuva pilnākas, taču tāpat zālē uz segām, lakatiem un tāpatās sēdēja daudz, daudz cilvēku, kā pēc manām atmiņām siguldā tas ir vienmēr. pozitīvi.
pašā vakarā spēlēja igauņu dramamama - wow. tas bija super. viņi pat spēlēja hendrixa fire, kura ir vien no retajām hendrixsa dziesmām, ko es actually zinu (jā, jā, zinu - kauns), tā kā paķēra, bet pēc tam sekoja angļu komla, kurai ir latviešu bundzinieks. vāh. tā bija labākā lieta visā pasākumā - tik aktīvi, apkārt lēkājoši, jautri, mūzika arī skaista. s u p e r. man ļoti gribējās vēlāk noķert basistu, samīļot un izstāstīt, cik man ļoti patika - un to es arī projām ejot izdarīju. laikam vajadzēja nobildēties (vāks, protams, ka vajadzēja), bet ticu, ka būs kādreiz vēl tāda iespēja. tagad es tiešām saprotu, kam paredzēti instrumenti bez vadiem.
koncertu noslēdza lietuviešu road band ar yolandu bush`u pie mikrofona. grupa man patika, bet tā soliste bija vienkārši vienreizēja. viņa nodziedāja lūgšanu valodā, kuru es diemžēl nesaprotu un vēl daudzas citas skaistas lietas angliski, un pat paguva bungas paspēlēt.
blūza svētki bija tiešām amazing, par spīti visam, kas gluži tāds nebija, bet es ticu, ka atmiņā ir jāatstāj tikai labais un visa skaistā mūzika mani pacēla tik augstu, ka es peldēšu pa mākonīšiem vēl vismaz nedēļu.

kārtējo reizi dzirdot, ka Luīze ir kaut ko sakomponējusi, ka Teodors [vai kaut kas no tās kompānijas] ir pielicis viņai citas partijas, dzirdot kas ar ko spēlēs pārsteiguma koncertā, mani pārņem dusmas uz sevi un skaudība.
jo es vairs nerakstu, es vairs nedungoju, es vairs nedziedu, es pat vairs nespēlējos.
un es vairs nesapņoju un neceru.