es joprojām atsakos ticēt patiesībai, pat, ja tā man tiek iemesta sejā.
cilvēku dzīves ir kā metro līnijas. reizēm satiekas vienā punktā, dažiem līnijas sakrīt uz ilgāju ceļa posmu, citiem satiekas tikai beigās. bet zini? ir arī tādas stulbas līnijas, kas līkumo, kas satiekas vairākkārt - es nezinu kur, man nešķiet, ka berlīnē, bet es ticu, ka kaut kur tā ir.
es atsakos ticēt, ka kaut kas, kas nešķiet beidzies, tomēr pēc kāda laika neturpināsies kādā pavisam random un pavisam nevajadzīgā veidā.
es zinu, ka nebūs kā scenārijos manā galvā, ka nebūs obligāti skaisti, bet būs kaut kas. lai cik tas stulbi būtu, arī negatīvas emocijas ir emocijas.

un zini vēl ko? metro vilcieni nāk arī atpakaļ.