kaut kad scenārijos mums mācīja, ka nevajag savas idejas stāstīt skaļi - kāds paņems - bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka vajag.
filma ir apmēram 10 dienas gara, par dzīves un notikumu mainību, nejaušībām. tradicionālā apļa forma, sākums un beigas vienā vietā, ar vieniem dalībniekiem.
ielas divas puses. viņa un viņš. viņš aiz loga, viņa otrā ielas pusē. viņi smēķē un skatās viens otram acīs. viņa smīn, viņa emocijas skatītājs neredz. uz viņa un mājas sienas pardās projekcija ar viņu dzīvi - laimīgajiem brīžiem, kāzām, bērniem, ceļojumiem, skūpstiem, jūru, ģimeni, dejām - visu. viņa noskatās savu filmu, cigarete beidzas, arī viņam, viņš pazūd, viņa paliek ielas otrā pusē un skatās tukšumā.
filmas vidus nav svarīgs, tajā noteik dzīve, cilvēki, tikšanās, viņiem ir labi, viņiem ir darbs, draugi, mīļākie, nauda, viss, ar ko skatītājs var asociēties, taču līdz pagrieziena punktam kaut kas mainās. gan viņu dzīvē, gan uztverē, viņi, kas gājuši blakus, izvēlas dažādus ceļus, dažādus virzienus.
filma beidzas turpat, kur sākusies, uz tās pašas ielas, tikai viņa ir viena. uz mājas sienas ir citas dzīves projekcija. tā ir skaista, tajā ir viss, laime, prieks, bet nav viņas. aiz loga parādās citas puskailais tēls darbībā, projekcija beidzas, viņas otrā ielas pusē vairs nav, uz zemes - degošs izsmēķis.