es nezinu, vai saprotu tos miljons plānus un idejas, kas pēdējā laikā sekundes simdaļās izskrien caur manu galvu. es nezinu, vai jebkad esmu tos sapratusi, es nezinu, vai jebkad esmu sapratusi jebko. es noteikti neesmu sapratusi sevi. tevi? atkarīgs no tā, kas tu esi. vai tu zini? kurš vispār kaut ko zina?
izlāde.
iztēle.
ilūzija.
viss ir relatīvs. es, tu, iespējams arī dzīve kā tāda. man sāk nedaudz pielipt tā matrixa domāšana. īstenībā pat nē. par to, ka viss ir vienkrāsains un objekti reāli ir kaut kādi staigājoši atomi - nu fizikas shits - man stāv galvā jau no fizikas stundām, tām pašām vidusskolas trakajām. tā laikam ir viena no tām pāris mazajām lietām, kas man pietrūkst no vidusskolas - fizikas un filozofijas sajaukums agros piektdienu rītos.
es vienkārši pārāk labi varu iedomāties vienkrāsainu un tukšu.. visu. jo esencē [ko?] mēs visi esam vienkrāsaini un tukši.