es gribētu (pat ļoti) uzrakstīt šeit garu un izsmeļošu ierakstu par to, kā es jūtos, bet vienīgais, ko es spēju pateikt vai uzrakstīt, ir viens liels, garš, annoying spiedziens. vienkārši iedomājies mazu, spiedzošu meiteni (rūtainā sarafānā?) - tā kaut kā es jūtos. vienkārši atkal pēdējā laikā sakrājies miljons beztēmīgu (un ne tikai), pamatā sliktu, emociju. es saskatu visur mazus prieciņus, jā, bet mana atrašānās vieta šobrīd ir dziļa bedre un šie skaistie pakāpieni ir daudz par mazu, lai dabūtu mani no tās ārā.
nē nu ir labi, būs labi, ja nav labi, bet - kad būs labi?