vakar gājām vecrīgā ēst un kārtējo reizi sapratu, ka ir rudens.
es to parasti saprotu un aizmirstu 30 sekunžu laikā - tā šķiet.
jo es nevaru noticēt, ka ir rudens. es neatceros, kā tas ir, kad ir rudens. es nevaru iedomāties, ka būs ziema. ka latvijā ir ziema. kāda pie vlena ir ziema latvijā?! un es pat nebiju prom tik ilgi.
bet 5 mēneši un 5 dienas atpakaļ - es gribu prom.
vismaz vakar kaut kā nejauši pārliecinājos, ka neesmu vienīgā. un arī neesmu vienīgā, kuru pietur vienīgi skola un lielā apņemšanās 'es te tagad šito kaut vai fakta pēc pabeigšu'.
te nav slikti. te nekā netrūkst. neviens pāri nedara, bet.. es nezinu. gribas vides maiņu laikam. gribas citu straglu. gribas kaut ko aizmirst, kaut ko atcerēties - lai gan abās jomās esmu uz diezgan lielas vienaldzības highway. manī nav sliktu lietu, ko aizmirst un visas labās es šobrīd atceros.
dzīve ir skaista. ne tikai dažreiz.