visa šī procedūra man atgādina sava veida bēres.
kaut kur jāskrien, kaut kas jānes, jākārto papīri, jādzēš un tas viss vēl beigās liekas tik bezjēdzīgi.
un pēc tam ir tā nedaudz tukšā sajūta, ka tiešām viss, ka tu tagad kaut ko izbeidz pavisam. un es pat īsti nezinu, kā šādās situācijās reaģēt - es tagad izliekos, ka nekas nav bijis? nekas noticis? izdzēšu no sava pēdējā pusotra gada gandrīz gadu informācijas?
ar interneta history ir viegli, ar savu galvu not so much.
vēl joprojām nespēju noticēt tam, cik ātri lietas mainās.

nedaudz pārņēmusi tās labās dzīves sajūta, neatkarīgi, no tā, kas notiek un kas tā 'labā dzīve' tāda ir.

melanholija.
dzīve ir skaista.

šodien oficiāli bija pēdējā sesijas diena, bet mana sesija beidzās jau pagājušo piektdien.
un šī bija viena ļoti laimīga sesija. tiešām. es pamatā visu laiku biju priecīga par visiem darbiem un nedarbiem, visvairāk par to, ka tu vienkārši sēdi 3am, renderē savu video un redzi - lietas iet uz priekšu. viss notiek. darāmā paliek mazāk.
tā ir tiešām super motivācija.
un vēl tas, ka visu laiku kāds ir blakus, neatkarīgi, vai facebookā, vai montāžas telpā, vai telefona 'tu jau pamodies?' zvanā. viena pati gan jau nebūtu tikusi galā, vismaz noteikti ne tik pozitīvi.

paldies Kristiānai par mūsu montāžas telpā nosmietajām dienām un lieliskāko kompāniju kursa darbam (un miljons 'viss būs' sarunām). man patīk šādos pasākumos saprast, cik tiešām forši ir tie cilvēki apkārt.
un paldies Megijai par kārtējo pierunāšanu nepadoties un lielajiem plāniem un modināšanas ziņām un dzimšanas dienu un un un.. mums ir baigi daudz dzīves.
un vispār lielākais palides manam superīgajam kursam, jebkurā citā kursā viss nebūtu tik labi.