tātad, bijām blūzfestā. bija SUPER. visi, kas bija summersoundā, zvērā, vienalga kurā ballītē - mums bija labākais fests un ballīte. nav jēgas pat mēģināt pierādīt pretējo.
visas grupas bija awesome savā īpašajā veidā.
un konkursa grupas arī visas bija superduper labas un pelnījušas tur būt, bet ĀĀĀAĀK DIEVS, kad čehols uzvarēja es sāku spiegt un samidīt un priecātie,s brīnos, ka es nepielecu kājās un nesāku lēkāt. bet reāli tam tā arī bija j;ābūt - ja tu spēj atrast citai grupai iemeslu, kāpēc nebraukt, tad.. jā. doma nebūs, bet nu gan jau kāds saprata.

un arī blūza vilciens bija super - jā, tā bija labākā ballīte, tiešām. dažiem gan arī bij tāda tīri jauka kondīcija, bet i love them anywayz (:

ehh. tik dīvaini tas laiks skrien. tagad mājās braucot - vienu minūti tu esi siguldā, staigā pa vecajām, mazajām ielām, laterniņu gaismā, klusumā, jau nākamajā esi rīgas centrā gaismās, cilvēkos, jā.
es nezinu, es tomēr esmu city girl. es dievinu pilsētas sajūtu, īpaši naktī. mīlu staigāt pa tukšām ielām, kur braukā tikai taksometri un mazie nakts autobusiņi. man patīk pus4os no rīta pārsalušai un salijušai iet pēc saldējuma.
un man vienkārši laikam patīk priecāties un salīšana nekad nevienam par ļaunu nav nākusi.
un nākot mājās vienmēr galvā ienāk superidejas un grāmatu vērti citāti.

bet tas ir tik dīvaini. un tik bēdīgi.
pirms divām dienām es vēl mammai uzdevu retorisku jautājumu - kāpeč eimija vainhausa vairs nedzied? (retorisku, jo es negribēju atbildi, man vienkārši bija bēda)
un tagad arī viena no pirmajām lietām, ko mājās izlasīju - rip amy winehouse. un arī mamma no rīta ienāca istabā pateikt tikai 2 lietas - saima ir atlaista un eimijas vainhausas vairs nav.
es neskumšu kā pēc hīta vai džeksona, bet bēda sēž iekšā, jā.