reizi gadā es te varu patiekt, ka zinu, ko gribu (hā, ja kāds sacerējās, ka es tiešōs vārdos to teikšu), bet pat negribu domāt -kā lai to iegūst, kā lai tur nokļūst.
man vienkārši negribas ne par ko domāt, gribās, lai viss iet brīvā plūsmā un lai tas viss brīvā plūsmā aiziet tā, kā es vēlos.
vai tā notiks? hmm. būtu labi.
atceros rindiņu savā galvā. bet tikko sapratu, ka nevaru uzrakstīt, vienkārši neiet vārdi kopā, bet tur bija kaut kas par 'baby, some day ill write a book about you.' un vēl par 'half the way' bet kopā neiet/ žēl. bet es nekādā pusceļā neesmu, jānokļūst.
lai nokļūtu, pusceļā jāsāk iet.

mana istaba maigi smaržo pēc hēlija, man ir baloni, draudzīgi noskaņoti baloni, laikam gan visi 5 viņi līdz rītam neizvilks (tas ir izvilks, bet viens no viņiem ir novārdzis jau tagad, bet tas nekas). bet tomēr ir tik jauki bez mēneša 17 gados izstaigāt puscentru ar 5 baloniem pie rokas, cilvēki paliek priecīgi tevi redzot (:
ceru, ka mani priecīgie baloni liks kādam sapriecāties rītdien (:

skola beidzās, neticās. neticās rī, ka jau gadu tur esmu nomācījusies, ārprāc !
kā tas laiks skrien.
unt agad es pusstundiņu pagulēju uz palodzes saulītē un es jau smaržoju pēc saules :)
un tagad manu vietu ir ieņēmusi ance, viņa tur tik jauki guļ, viņa apgūlās tā, lai es nevaru aiztaisīt logu un yet man nav jābaidās, ka viņa izkritīs ārā. gudrs kaķis !