dusmas uz sevi, dusmas uz mammu, nesadzīvojam mēs kaut kā šodien, bet nu es atstāstu tikai to, ko man ārsts 2 dienas atpakaļ pasaka, ja man pateica ārsts nepareizi, tad kā pie velna es varu zināt?! man nav ārsta izglītība, jā, bet tāpēc jau man nav jākliedz virsū par to, ka nē, redz, ir šitā vai tā.
un es arī pati vnk pasaku, kā es jūtos un ka kaut kas nav iekšā labi, par to arī nav jākliedz virsū, ka redz, ja tā būtu, es būtu beigta jau.
un vēl dusmas par citām lietām, par to, ka envaru īsti saprast - sapnis vai es pa naktīm kaut kur pazūdu (jā, nu tagad man bija cits sapnis, bet to es tā publiski neatstāstīšu) un vēl dusmas par to, ka nesanāk viss kā gribētos, vai tik ātri kā gribetos, vnk vajag kādu, tā kā fight club tajos vēža slimniekos - kādu, ko samīļot un uz kā paraudāt. jā, daudziem tas šķet stulbi, priekš amnis nevajadzīgi, bet man to vajag.