šodien bija sports. dabūju 4;6;9. tas pēdējais par 12 min skrējienu. tas būtībā ir dīvaini - tu skrien, skrien, bet laiks kā neiet uz priekšu, tā neiet.
krosu es būtībā nenoskrēju un bumbiņas mešanā es reāli tikai rādīju soļus citiem.
bet es pēc tām 12 min vairs neesmu piekususi :)

ārā drusku vētriņa...

ir cilvēki, kas redz, ir cilvēki, kas neredz.
ir cilvēki, kas saprot, ir cilvēki, kas nesaprot.
un ir stulbi skatīties un redzēt, kā kāds nesaprot.
un cer uz kaut ko.

nepatīkami. gribēju labāk - sanāca, kā vienmēr. es nemāku būt jautra. un lai kā es necenstos - es nekad nebūšu viens no tiem jaukajiem, pievilcīgajiem cilvēkiem, kas ar savu raksturu un izturēšanos pulcē ap sevi cilvēku pūļus. optimisms un pozitīvisms nav mana stiprā puse, kaut arī dažus aspektus esmu uztrenējusi. - tā taču nevar būt iedzimtība, vai ne? jo man iet baigi līdzīgi.