11:59 am
Pamodos nosvīdusi. Astoņos no rīta. Palagi un naktskrekls bija pielipuši pie manas miesas un, kad es kustējos ārā no gultas, tie sērīgi vilkās līdzi. Bija sākusies vasara. Pēkšņi. Viss vienmēr sākas pēkšņi. Gaiss bija kļuvis tvanīgs un lipīgs, vēja brāzmas sausas un svelmainas. Iegāju dušā, uzvilku vienu no Viņas tunikām un uzliku vārīties kafiju. Tas bija viss, par ko es varēju iedomāties. Nekā cita manā dienas kārtībā nebija. Kailām pēdām izgāju pagalmā. No krūmiem man virsū uzmetās odu bars. Viens pēc otra tie nosēdās uz manas ādas, badīgi un alkaini. Tā es tur stāvēju, aplipusi ar insektiem, un vēroju, kā kukaiņu jocīgie snuķi duras manā miesā, tik uzstājīgi, tik paštaisni. Viņa bija aizgājusi, atstājot tukšumu- es nodomāju. Tik vienkārši, kā nomainās gadalaiki, Viņa bija aizgājusi. Un atstājusi man šo dzīvi, neīstu un bez garšas. Kā mēbelētu istabu, neapdzīvotu. Visi jēgas pavedieni bija aizvilkušies Viņai līdzi, paklausīgi un astes kājstarpēs iespieduši kā nožēlojami kranči. Es stāvēju tuksnesī.
08:20 pm
Es apkopju Viņas puķes. Izravēju nezāles, sarušinu augsni, apleju. Ar kaut ko ir jānodarbojas. Varbūt tādēļ Viņai arī aug puķes. Lai būtu kaut kas organisks un nomierinošs. Iegremdēt pirkstus zemē kā Rafaela matos. Iegremdēt pirkstus zemē, kā to darījuši cilvēki simtiem, tūkstošiem gadu. Pēc tam ieeju atpakaļ mājā un apsēžos krēslā. Ilgi pētu savas netīrās un sastaigātās pēdas, lobu nost pieķepušu augsni. Garlaikoti atšķiru vienu no Viņas grāmatām. Margaret Atwood- Cat’s Eye. Lapas ir sausas un raupjas. Vietām Viņa ar zīmuli ir pasvītrojusi teikumus. Nothing goes away. It strikes me with no warning that I am miserable. Palasu atsevišķas nodaļas nejaušās vietās un mēģinu iztēloties Viņu, mēģinu saprast, kā Viņa ir spējusi sēdēt šajā mājā, šajā klusumā, ar šo grāmatu un nesajukt prātā. Mani vienmēr ir pārsteigusi citu cilvēku spēja saglabāt veselo saprātu. It kā viņiem būtu zināms kaut kas vairāk kā man, it kā es būtu palaidusi garām kaut ko eksistenciāli svarīgu.
08:25 pm
Vakarā atnāk Viņas labākais draugs Henrijs. Viņš skeptiski paskatās uz mani un jautā- kad tu pēdējoreiz izgāji no mājas?
-Biju pēc cigaretēm, laikam vakar- atbildu.
-Tu atkal smēķē?- viņš paceļ labo uzaci.
-Hm.
-Kad tu pēdējoreiz ēdi normālu ēdienu?- izskan viņa nākamais jautājums.
Atbildi viņš nemaz negaida. Pieiet pie ledusskapja un atver tā durvis, demonstrējot tajā valdošo tukšumu. Līdzi viņam, protams, ir iepirkumu maiss ar labi audzinātiem dārzeņiem kā no Haruki Murakami grāmatas. Viņš sāk bezcerimoniāli rosīties pa virtuvi. Kapā burkānus, papriku, zaļumus, uzliek vārīties rīsus. Interesanti, vai viņš kādreiz pamana, ka tā nav Viņa- te, viņa priekšā. Ka tā esmu es. Viņš atkorķē sarkanvīna pudeli, piepilda divas glāzes un vienu pasniedz man. Turpina gatavot. Varbūt pamana, bet neko nesaka. Varbūt viņš Viņu grib. Grib tepat uz šī virtuves galda, uz kura pašlaik smalcina dārzeņus. Bet nesaka. Tā man liekas. Viņam patīk neatkarība. Kā jau mums visiem. Bet neatkarība ir rūgta. Turpretī laime... Laime ir no citas zemes. Viņš ir glīts. Patiesībā ļoti pievilcīgs. Izskatīgāks kā Rafaels, lai cik savādi tas neizklausītos. Un drošāks. Pilns drošības. Un savādas, savrupas gudrības. Viņš vienmēr ir teicis, ka Rafaels ir auksts un caurspīdīgs, un ass. Kā lāsteka. Sava taisnība viņam ir. Es nodzeru malku no glāzes un gaidu vakariņas.