psiho_analitike [entries|archive|friends|userinfo]
psiho_analitike

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 17th, 2010|03:21 pm]
sakārtoju, izmazgāju māju un tagad es varētu aiziet uz trešo veikalu pēc garšīgajiem cepumiņiem ar iebiezināto pienu. tāpat arī gribētos ar kādu papļāpāt, kaut kur pastaigāt, bet nav ar ko. tāds noskaņojums, ka zin - varētu socializēties un tā...
tad man ir kaudze grāmatu, ko lasīt, bet es nezinu, ar ko man sākt, piemēram, - ar bridžitu džounsu, kas ir garastāvokļa uzlabotājs nr.1 vai arī OSHO grāmata par drosmi, kas lielākā vai mazākā mērā varētu būt smadzeņu kodētāja uz labu, kas man arī varētu noderēt.
tikpat labi es varētu arī uzgatavot kaut ko garšīgu, piemēram, makaronus, es nenormāli gribu makaronus ar saldo krējumu un vistiņu, bet tad man ir jāsagaida māsa, kura gan būs tik ap vakaru...
bet es biju uz solāriju un tur patiešām var noķert laimes sajūtu no tā patīkamā siltuma, un kad noņem nost tos ventilatorus, tad es pat atļaušos teikt - karstuma. :)
nu labi, aizdošos uz veikalu



link2 comments|post comment

[Oct. 17th, 2010|11:55 am]
šodien man ir brīnišķīgs garastāvoklis :) tāda sajūta it kā būtu pienākusi mana dzimšanas diena :) vai vismaz ziemassvētki :) tiešām, tik ilgi tā nav bijis, tāpēc, tāpēc, par godu tam, ir jāaiziet uz solāriju pakert vasaras sajūtu :D
linkpost comment

[Oct. 16th, 2010|11:31 pm]
skatamies ar Mārdžu Augstuma robežu. laba filma. uzsit asini.
linkpost comment

[Oct. 11th, 2010|10:48 pm]
kad gāju sākumskolas klasītēs, es ļoti gribēju kādreiz izkatīties tik skaista cik skaistumkaralienes televīzijas šovos un tikpat ļoti es gribēju būt precīzi tāda pati kā Bārbijlelle.
Es reiz redzēju filmiņu, kur īsta sieviete dzīvoja savu dzīvi ikdienišķo dzīvi kā Bārbijlelle - viņa bija tik tieva, visas drēbes bija rozā, pat mašīna, un mati bija blondā platīna tonī - viss bija tik perfekti un likās tik ideāli, ka es nolēmu, ka es kādreiz arī tāda būšu.
Gāja gadi un 8. klasē, ironiski, bet mani sāka saukt par bārbiju, jo man patika lokot matus, patika vilkt rozā blūzītes, vienvārdsakot - ģērbties skaisti un meitenīgi. Dažreiz, atzīšu, īpaši pavasarī, es izskatījos tiešām pēc lelles, bet es gan neteiktu, ka sliktā nozīmē... Slikti to vairāk interperetēja cilvēki,kas bija man apkārt - lauku skolā tas bija tikai normāli, kad kāds bija jāapsmej - tad nu es biju tas objekts kādu tiešām labu laiku, uz ko arī tika gāzti visi mēsli un samazgas. Un tikai tāpēc, ka man patika būt skaistai.
Jā, bet kopš tā laika man sabruka mans sapnis par to, ka es gribētu kādreiz vēl būt skaista kā lelle, jo sapratu, ka tas nenes līdz tik laba, cik varbūt gribētos.
Kopš tā laika, līdz pat šim brīdim, es ģērbjos skaisti, stilīgi, bet cenšos nepārpucēties, lai neizskatītos pēc lelles un visi nerādītu uz mani ar pirkstiem.
Lai gan gan atzīstu - no bērnības manī ir palicis perfekcionisms. Sabiedrībā, gandrīz vienmēr, esmu saģērbusies perfekta, vienmēr cenšos sameklēt visu labāko, lai arī patiesībā tā ir veiksmīga pašapziņas problēmu slēpšana. Jo kurš gan ar augstu pašapziņu justos slikti vienkāršās džinsiņās un krekliņā? vai ne...
Varbūt tā arī ir mana problēma - prasīt no sevis būt perfektai jebkurā jomā un ja nesanāk, tad pārdzīvot ilgi un sāpīgi.

Anyway...
Kad būs nauda, iešu pie Vārpas pārunāt savas bērnības traumas.
:)

Es šoreiz tā ļoti atklāti, jo šī nav tēma, ko slēpt. Būtu pat interesanti dzirdēt citu bērnības pieredzes - kā tā ir ietekmējusi pašreizējos uzskatus, vērtību sistēmas, dzīvesstilu.
link2 comments|post comment

[Oct. 11th, 2010|10:06 pm]
satiku to eliinu no neta. man jau skita, ka bus galigi garam, - nu taa peec izskata, jo bilde bija vnk zem jebkuras kritikas - taada melnablta, teicaas, ka ir modele utt., bet zini, beigas nee, tada normala taa meitene. tikai dumja gan peec velna. :)
link1 comment|post comment

[Oct. 10th, 2010|05:08 pm]
mums mājās ir jauns ģimenes loceklis :) orandžs un pūkains un ļoti, ļoti mīļš :) vēl tikai jādod vārdiņš.

varbūt kaut kur netā ir atrodami kaķu vārdi/kalendārs?
link3 comments|post comment

[Oct. 8th, 2010|11:03 pm]
man ir trakaakaa migreena kaada manaa dziivee jebkad ir bijusi.

un muusu jaunais kakiitis jeb kakjeniite ir nokristiita par Betinju. miiluliite.
linkpost comment

[Oct. 5th, 2010|01:58 pm]
Noskatījos Valentīna dienu un apraudājos, cik skaisti. tādu čista var skatīties valentīna dienā. lai gan, protams, es labi apzinos, ka šodien tā diena nav un pat ne tuvu. bet tas jau neizslēdz iespēju to noskatīties, nē?
un vakar noskatījos HLOJU un man ļoti patika sižets. tiešām laba filma.

tā.
link1 comment|post comment

[Oct. 4th, 2010|12:48 am]
biju iemigusi un redzēju sapni par to, ka biju aizbraukusi pie kaut kāda pūšļotāja, kurš teica, ka nevar man palīdzēt, jo esmu pārāk slikts cilvēks, bet, par laimi, ir vēl sliktāki. un viņš mācēja lasīt manas domas un lūdza, lai iedomājos 3 pievilcīgas sievietes. es iedomājos skārletu johansoni un penelopi krūsu. un viņš tā pajautā - es tā redzu, ka Tev patīk fetišistisks sekss, vai ne?

wtf?

--------
starp citu, iesaku jauno šakiras dziesmu.
video šeit:

http://www.directlyrics.com/shakira--loca-music-video-news.html
link2 comments|post comment

[Oct. 3rd, 2010|01:50 pm]
cilvēkiem nu gan nav ko darīt, ja jau es esmu priekš viņiem kļuvusi tik interesanta, ka jātaisa kreisie profili un jāveido diskusijas domubiedru grupās :)
link3 comments|post comment

[Sep. 30th, 2010|06:16 pm]
skatos sex and the city un tieši momentā, kur Šarlote nodarbojas ar seksu, man zvana mamma. es kaut kā nejauši nospiedu atbildes pogu ātrāk nekā biju noslēgusi sērijai skaņu, un pirmie vārdi, ko mana mamma dzirdēja bija:''Es tūlīt beigšu!''
:D
mamma tā pilnīgi apjukusi pajautā - ''Tu ar kādu šobrīd runā?''

:D:D:D:D:D:D tāds fail.
linkpost comment

[Sep. 14th, 2010|09:29 pm]
šodien biju pie Vārpas ar savu problēmu - depersonalizācija. un viņa teica, ka nevar man palīdzēt, jo viņai nav atbilstoša izglītība. man ir jāiet pie pshiatra. lūk. nekad dzīvē nebiju domājusi, ka man būs vajadzīga psihiatra konsultācija, bet redz kā... mans sterotips par to, ka pie psihiatra iet tikai jukušie, kā negrib, tā negrib atstāties. ok, es ļoti labi saprotu, ka tā nav, un ka galvenokārt, es pie viņas eju, lai viņa man izrakstītu spēcīgus nomierinošos, ko Vārpa nevar darīt. Bet vienalga. tā definīcija - psihiatrs - mani biedē. kad bijām par to vienojušās, viņa man pajautāja, kā es jūtos to dzirdot, - un es izplūdu asarās. man bail sajukt prātā, bail, ka aptumšosies prāts un nez ko sev varu nodarīt. man bail, jo tas ar mani notiek pirmo reizi dzīvē, tāpēc tas mani baida. bet ok, es esmu stipra, es tikšu galā. pierakstījos pirmdien piecos. tad jau redzēs. vismaz būšu savā dzīvē izmēģinājusi visu ''psiho-...'' ārstu komplektu. gan psihologu, gan psihoterapeitu, gan i to pašu psihiatru. galu galā, es taču esmu psiho_analītiķe. :D sviests, ja godīgi... kur es sev ļāvu tā nodzīvoties.
TĀPĒC VISIEM NO PIEREDZES - nekrājiet parādus skolā un nedariet visu pēdējā brīdī, neņemiet visu tik ļoti pie sirds, nepārdzīvojiet, ejiet raudiet, bļaujiet, dziediet, dejojiet, bet neturiet iekšā stresu, neiedzīvojieties depresijā - ja negribat nokļūt tādā situācijā, kādā es tagad. lūk. esmu runājusi.

link9 comments|post comment

[Sep. 6th, 2010|03:30 pm]
dzeru izrakstīto antidepresantu jau 4. dienu, bet vēl joprojām tādas blakusprādības, kā sirds skriešana un nenormālākie galvas reiboņi, nepazūd. ja arī rīt nepāries, es atsakos viņu turpināt dzert. zajebal. pat no mājas nevar iziet laukā dēļ tā dranķa. :@:@
link3 comments|post comment

[Aug. 5th, 2010|07:46 pm]
es varētu apēst kilogramu ar šokolādes kūkām, kilogramu, es tik nejēdzīgi gribi šokolādi un kūkas, ka laikam būs jāiet skriet







bet es laikam mēģinu aizstāt seksu ar visu šo gardumu jūkli
link2 comments|post comment

[Aug. 4th, 2010|10:39 pm]
šodien nācu no veikala, un vnk ejot, es vispār pat ne prātā neplānoju nevienam moskītam nodarīt pāri, bet huju - vnk paņem un kājā iekož bite! kuce, bļe, esmu nikna! fiksi izrāvu laukā dzeloni, tgd turu viņu par piemiņu uz plaukta, rīt izmetīšu. bet sāpēja pēc velna! bik ap koduma vietu uzpampa, bet tas ķip arī viss - es, protams, paspēju sadomāties viskaut ko par alerģijām, lai arī man nav iepriekš bijušas, bet nu ok - panikā nekritu, tas ir labi.
tgd pagājušas apmēram 2 stundas, bet vēl bik smeldz... dranķe, bļe
es taču tikai aizgāju uz veikalu.....
pie tam - cik debīlai ir jābūt vienai bites rases pārstāvei, lai lidotu ar pakaļu man tieši virsū????



link3 comments|post comment

[Aug. 3rd, 2010|01:36 pm]
man šodien mazliet ta kā sāp kājas, ka es nespēju izlemt, vai būtu prātīgi iet vēl skriet šodien vai tomēr piepauzēt. laikam es kko daru nepareizi, ja jau man šodien sāp kājās. it kā pēc skriešanas izstaipos, bet huij tu zini, ko viņi domā ar izstaipīšanos - varbūt arī to es daru nepareizi. :/



p.s. šitik tieva gan es neesmu. un nemaz i negribētu. viņai nemaz nav pupi. man vismaz tādi ir, kas ir būtiskāk. pff
link9 comments|post comment

[Aug. 2nd, 2010|10:23 pm]
es šodien esmu ļoti priecīgā noskaņojumā. vispār šī diena bija piepildīta ar visu ko, līdz ar to, pārmaiņas pēc nebija jānonīkst visa diena vnk brutāli pie datora un jādomā dumjas domas par savu veselības stāvokli.
dienu iesāku, tas būtu - 14:00, kad modos, ar brokastīm, kurās bija Actimel jogurts ar beigušos derīguma termiņu, BET... vēl ēdams uunn pankūkas ar ķiršu ievārījumu.
 Mazliet vēlāk āvu kājās zelta botiņas un devos vieglā riksītī - nereāli forši, nereāli!!! es tagad saprotu pilnīgi visus, kuri saka, ka skriešana izraisa atkarību! :) tu jūties tik dzīvs, āāā :)
velāk sazvanījos ar vampīru, un veselas 11 minutes vnk brutāli noflirtejām :D bet nu sarunājām rītā satikties :) viņš bija augšpēdus izdzirdot, ka ES....un .....SKRIENU! viņš pajautāja, lai pārliecinātos, cik priekš manis skaitās ilgi skriet, jo varbūt man ''skriet'' nozīmējot 1 min izskriet ārā un ar to arī viss pasākums beidzas :D
tad visu dienu lēnā garā kārtoju māju un fonā gāja sex and the city old sērijas. starp citu tur izskanēja tāda interesanta doma - ja Tev ir vnk fantastisks sekss, - nu tā, ka rauj jumtu - bet ar to cilvēku nekas emocionālā plāksnē nesanāk - vai tas nozīmē, ka fiziskās baudas vnk nomāc jebkādu spēju attīstīt kaut ko nopietnāku attiecību un emocionālajā ziņā?
lūk, un tad tagad uztaisīju vakariņas, paēdu, bet tagad domāju salokot matus, lai rīt ir mikrafongalva un vēl jāizdomā, ko rīt vilkt.
tā :)


link6 comments|post comment

[Aug. 2nd, 2010|03:03 am]
bezpanikas.lv ir viena satriecoša mājas lapa! tikko izlasīju par The Linden Method, kura balstās uz 9 pamatprincipiem kā simtprocentīgi atbrīvoties no panikas un trauksmes.
karoč es šito publiskoju tikai tāpēc, jo tas varbūt vēl kādam var palīdzēt.
Es sapratu tā, ka:

1. Ir jāpārstāj iet pie visiem ārstiem, lai nepārtraukti atkal un atkal gūtu apstiprinājumu tam, ka Tev ir problēma.
[te viņš izslēdz arī psihoterapeitus, jo viņa metode un psihoterapeitu metodes radīs pārāk lielu jucekli psihē, kas gala rezultātā varētu prasīt lielāku laiku, lai atveseļotos.Es nezinu, vai es tam gribētu piekrist, jo man, piemēram, būtu būtiski saprast, kāpēc man tas viss sācies, kā fizioloģiski rodas tās nepatīkamās sajūtas, līdz ar to, man vairs nebūs jābaidās no tā, jo es zināšu visas aizkulises. Es par to padomāšu.]

2. Lēnām jāatsakās no medikamentiem. Nujā, te jau laikam visi piekritīs, ka antidepresanti izraisa atkarību un labāk nē. bet es jums pateikšu vienu - tad kad tev nāk virsū trauksme, pievērs uzmanību katram sīkumam un šķiet, ka dajūgsies, gribas to visu izbeigt, jo jūties kā iedzīts stūrī un patiešām ir ļoti grūti domāt par kaut ko jauku brīdī, kad tev ir bail. bet labi - es piekrītu, ka ja nu tomēr sanāk domas nomainīt - tas tiešām strādā, un tiešām palīdz atšūties no trauksmes.

3. diagnoze ir trauksme un viss. vairāk tur nekā nav. jāpārstāj meklēt kaut kādi papildus apliecinājumi simptomiem vai, dies nedod, māte gugle, kas piedēvēs tev ne tikai trauksmi, bet arī ūdeni ceļgalā ;)

4. pārstāj runāt par savu stāvokli.
[nu te, lūk, man būs maziet grūtāk, jo es nezinu, vai turēšana sevī dos vairāk, lai gan... te atkal darbojas svārstu princips - ja par problēmu nerunā, nedomā, viņa netiek barota ar enerģiju, tāpēc paliek vājāka un vājāka līdz norimst... par šito man arī būs jāpadomā]

5. jāpārstāj paļauties uz to, ka citi palīdzēs, jo vienīgais, kas vienmēr ir ticis galā ar paniku esi tu pats.
[par šito es piekrītu, jo man šodien, piemēram, likās, ka visur iešu tikai ar māsu, jo tad man būs droši, bet jāsaprot, ka man pašai sevī ir jārod tas miers, jo ne jau vienmēr ar mani kāds būs :)]

6. nedomā par to, kā bija. dzēs ārā no apziņas visas atmiņas par panikas lēkmēm, kas piedzīvotas, sevišķi detaļām. nafig!
[lūk, šim es piekrītu. grūti gan izpildāms, bet nu man dzīvē ir nācies ne to vien izdzēst no atmiņas, tā kā domāju, ka varētu arī ar šo mēģināt...]

7. domu novēršana.
[bļin, cik šitas ir grūti, kad nāk virsū bailes, bet... tas ir reāli izdarāms. vajag trennēties, un ar katru reizi paliksi stiprāks un sitprāks.. grāmata, končas, riektiņi, vienlaga.]

8. dari visu, ko darīji agrāk - tusiņi, pulciņi, sabiedriskais transports - neizvairies no savas iepriekšējās dzīves, - nafig pielāgoties dranķa trauksmei un sēdēt 4 sienās?

bļin, ja šitas viss tiešām strādā, es uzrīkošu ballīti :D:D


linkpost comment

[Aug. 2nd, 2010|12:26 am]
es tagad varētu mēģināt aprakstīt savas sajūtas, jo laikam jau kādu laiku man būs jāmokās ar savu neirozi, tāpēc labāk to visu uzlikt uz ''papīra'', lai varētu sekot līdzi savam izveseļošanās procesam. jā, lai vai kāds izmisums man dažreiz uznāk, es tomēr esmu pozitīva un ticu, ka kādu dienu atkal spēšu būt nosvērta un mierīga un doties uz lielveikaliem viena un droša bez jebkādām bailēm.
pagaidām mans stāvoklis neteiksim, ka būtu tāds īpaši spīdošs... sāksim ar nepatīkamo.
- ja nedzeru xanax, tad iekšā ir nemiers, trauksme, bailes nezinu no kā.
- jau trešo dienu pievēršu pastirpinātu uzmanību savām roku kustībām - dažreiz paskatos uz leju un kad ieraugu sevi, tad nodomāju - sākas trauksme, kā tas var būt, ka tas ir mans ķermenis, vai es viņu jūtu pilnībā? kā tas var būt, ka manas rokas kustas un spēj to darīt tik veikli? <-- šitās domas ir viskaitinošakās, jo spēj mani iedzīt fantastiskā trauksmē. it kā taču viss normāli, tā esmu es, nafig uzdot sev tik dumus jautājumus, bet redz - ieciklējas domas uz to, un viss - un tad jāmēģina atrast nodarbošanās, lai par to nebūtu jādomā, jo viņas ir ļoti UZMĀCĪGAS.
- visvairāk man bail, ka esot nemitīgā trauksmē un domājot eksistenciālas domas, kas mani biedē, es nojūgšos. man tiešām ir bail, ka nojūgšos. pasakiet man kāds, ka tas tik viegli nenotiek? jo vispār jau sanāk, ka es baidos no nezināmā... liekas, ka man jau tā nervi čupā - kas tad būs nākamais?? ...tu nespēj iedomāties, kā gribas būt tādai kā agrāk.... :((
- šodien braucu kopā ar māsu mikriņā. tā bija pirmā reize pēc manas panikas lēkmes mirkiņā, kad es atkal braucu. un bija tā, ka sākumā man nāca virsū bailes, trauksme, bet es sev iestāstīju, ka ir jāatslābinās, paņēmu grāmatu, sāku lasīt un pārgāja. un tiešām visu ceļu nobraucu un pat izbaudīju.
- lielveikalā arī biju ar māsu, bet tur man lēkme pat nedomaāja nākt, biju tāda atslābināta - tikai vienā brīdī, kad paliku viena jutu - tūlīt nāks lēkme, tūlīt, bet ieraudzīju māsu un nomierinājos....
- ar tramvajau braucot mājās gan bija grūtāk. sākumā vēl ok, bet tad sāka nākt kā ar vilni virsū panika - es pat nespēju izskaidrot no kā - man taču nekad klaustrofbija nav bijusi... bet man tiešām nepatika, ka durvis bija ciet, lai arī apm ik pēc 1 min viņas attaisās vaļā... vai arī no tā, ka nekonotrolēju ātrumu.. es nezinu!!! bet es sāku grauzt riekstiņus, pievērsos grāmatai un arī šoreiz panika aizgāja gar degunu.
---> mani secinājumi. Panika nāk brīdī, kad es tai ļauju nākt. Tādos brīžos man palīdz uzmanības novēršana kaut ko ēdot un lasot - vizualizējot kaut ko citu - tikai ne realitāti vai pašas bailes. Palīdzētu arī pozitīva un stipra mūzika!!!
Tagad pozitīvais -
- ar šīm panikas lēkmēm es katru sienu mācos atslābt un nomierināties, iegūt iekšēju mieru brīdī, kad jūtu nemieru, trauksmi vai panikas tuvošanos. manuprāt, tā ir lieliska prakse, lai turpmāk dzīvē prastu adekvāti rīkoties stresa situācījas, tb, mierīgi un savākti. Es ticu, ka man šito visu sūta, lai es kļūtu stabilāka. ok, šitā ir mizlu skola un gana nepatīkama, bet es ar to arī iegūstu un man ir jākoncentrējas tieši uz to, ko es iegūsutu nevis to, kādas nepatīkamas sajūtas tā sagādā.
- esmu sākusi sūtīt cv un meklēt darbu :). agrāk es to nedarīju, bet šīs panikas lēkmes man ir pamatīgi iesitušas tieši ar kāju pa dirsu, lai es beidzot ceļos un eju un kaut ko sāku darīt.
- šodien pirmo reizi dzīvē uzrakstīju ļoti garu sarakstu ar to, ko es savā dzīvē gribētu sasniegt. un tur bija tādas lietas, par kurām es agrāk pat nebiju iedomājusies un līdz ar to atklāju sevi no pavisam citas uses... es ar to ļoti lepojos :)
- šovakar..un tagad uzmanību... - es, - kurai vienmēr dzīvē ir riebušās jebkādas fiziskas aktivitātes - SKRĒJA! es tiešām skrēju! un es jutos tik fantastiski labi, tik dzīva!!! un, ja kas, alfa_beta - iespējams pat noskrēju garām Tavai mājai - viņa nav zaļā krāsā? :D es vēl joprojām mēģinu iebraukt :))
ilgi gan es tur nenoskrēju, jo esmu pats, pats iesācējs - sirsniņa protestēja un sāns mazliet dūra un kājas sāpēja, bet nu lēnām, lēnām...rīt arī ap pusdienlaiku skriešu :) domāju ar laiku tas man patiešām palīdzēs izveseļoties... ir sajūta, ka skrienot Tu izkustini visu ķermeni un ''izlecini'' laukā visas savas rūpes... tfuuuuu prom!!!!!!!!
- satiku vienu ļoti simpātisku puisi, kurš man uzsmaidīja, es savā stilā kautri atsmaidīju un vinš tā pēkšņi - čau ;)
es tā - čau :)
viņš tā - kā iet, sen neesi redzēta :)
es tā - ā nu.... labi iet:D bet iespējams, ka Tu mani ar kādu jauc:)
viņš - nu Tu tač toreiz biji tanī tusiņā pie Ditas!
es - nu nedomāju gan..
viņš - Ainažos?
es - ā jā :D:D
neko, tur pačalojām bik un tad arī skrēju tālāk. tāds simpātisks, bet laikam tai čiksai viņš bija džeks, tiešām neatceros :D bet nu visu cieņu, ka pat pēc gada mani atceras...wow. es viņu neatceros :o
lūk. tā man iet.
bet vispār esmu nogurusi no šitā visa. gribu būt normāla... un man besī, ka visi saka - domā labas domas, noskaņojies pozitīvi. ej dirst - ja man iekšā nav tā sajūta, tad es mākslīgi viņu neradīšu. bet mūzika gan palīdz. Maikls Džeksons ir spēks! :)
bet... rīt zvanu pieteikties pie psihoterapeita! vajag un steidzami!
un vēl viena lieta, ko sāku pierakstīt pie iemesliem pie sava stāvokļa - man pietrūkst stingra pleca, kas mani cieši, cieši turētu, mīļotu un čukstētu, ka viss ir labi.man pietrūkst stabilas otras pusītes. cmon, 3 gadus es biju kopa ar kārli, un tgd vairs neesmu, manuprāt, tas ir atstājis pēdas uz manu emocionālo stāvokli. es tagad esmu viena. un tas laikam manā zemapziņā mani ir traumējis. es nemāku būt viena. un man tagad tiešām par visu vairāk vajag, lai kāds mani tur cieši cieši klāt un man tic. tas man tik ļoti palīdzētu. nez kāpēc man ir sajūta, ka tā arī ir.



link14 comments|post comment

[Aug. 1st, 2010|09:51 pm]
sāka skanēt viena dziesma, kas man agrāk saistījās ar kārli, sāka jau vilkt uz pinkšķi, tāpēc, lai sevi pamocītu, atvēru galeriju ar viņa bildēm. un zini ko? pinkšķis pārgāja. jo skatoties uz viņa seju un atceroties visu bērnudārzu, kam man bija jāiziet viņa dēļ cauri, es pateicu - paldies, man šitādu lupatu un zaļu gurķi vairāk nevajag.
linkpost comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]