|
Oct. 11th, 2010|10:48 pm |
kad gāju sākumskolas klasītēs, es ļoti gribēju kādreiz izkatīties tik skaista cik skaistumkaralienes televīzijas šovos un tikpat ļoti es gribēju būt precīzi tāda pati kā Bārbijlelle.
Es reiz redzēju filmiņu, kur īsta sieviete dzīvoja savu dzīvi ikdienišķo dzīvi kā Bārbijlelle - viņa bija tik tieva, visas drēbes bija rozā, pat mašīna, un mati bija blondā platīna tonī - viss bija tik perfekti un likās tik ideāli, ka es nolēmu, ka es kādreiz arī tāda būšu.
Gāja gadi un 8. klasē, ironiski, bet mani sāka saukt par bārbiju, jo man patika lokot matus, patika vilkt rozā blūzītes, vienvārdsakot - ģērbties skaisti un meitenīgi. Dažreiz, atzīšu, īpaši pavasarī, es izskatījos tiešām pēc lelles, bet es gan neteiktu, ka sliktā nozīmē... Slikti to vairāk interperetēja cilvēki,kas bija man apkārt - lauku skolā tas bija tikai normāli, kad kāds bija jāapsmej - tad nu es biju tas objekts kādu tiešām labu laiku, uz ko arī tika gāzti visi mēsli un samazgas. Un tikai tāpēc, ka man patika būt skaistai.
Jā, bet kopš tā laika man sabruka mans sapnis par to, ka es gribētu kādreiz vēl būt skaista kā lelle, jo sapratu, ka tas nenes līdz tik laba, cik varbūt gribētos.
Kopš tā laika, līdz pat šim brīdim, es ģērbjos skaisti, stilīgi, bet cenšos nepārpucēties, lai neizskatītos pēc lelles un visi nerādītu uz mani ar pirkstiem.
Lai gan gan atzīstu - no bērnības manī ir palicis perfekcionisms. Sabiedrībā, gandrīz vienmēr, esmu saģērbusies perfekta, vienmēr cenšos sameklēt visu labāko, lai arī patiesībā tā ir veiksmīga pašapziņas problēmu slēpšana. Jo kurš gan ar augstu pašapziņu justos slikti vienkāršās džinsiņās un krekliņā? vai ne...
Varbūt tā arī ir mana problēma - prasīt no sevis būt perfektai jebkurā jomā un ja nesanāk, tad pārdzīvot ilgi un sāpīgi.
Anyway...
Kad būs nauda, iešu pie Vārpas pārunāt savas bērnības traumas.
:)
Es šoreiz tā ļoti atklāti, jo šī nav tēma, ko slēpt. Būtu pat interesanti dzirdēt citu bērnības pieredzes - kā tā ir ietekmējusi pašreizējos uzskatus, vērtību sistēmas, dzīvesstilu. |
|