| |
[Feb. 1st, 2010|11:24 pm] |
vakar aizdevos pie Daniela.
Dzīvoklis ir jauks, visvairāk man patika tieši guļamistaba - tur ir burvīga gulta, lai arī vispār matracis būtu jānomaina, jo tas čīkst. Bet jā, tā ir mājīgākā vieta visā dzīvoklī. Gulta ir tāda augstā, es dievinu augstas gultas. Lielā istaba ir savienota ar virtuvi, kas man īsti nepatīk, jo tur ir labi daudz jāpiestrādā pie dizaina, lai izskatītos mājīgāk, pietrūkst gleznas, kāds galdiņš vēl.. bet nu mēs abi sapratām, ka ar laiku viss sakārtosies tā kā tam jābūt. :) bet vannasistaba un tolete gan ir ideāli apvienoti - jo ir normālas durvis un var pat aizslēgt. :) tas man patīk, jo iepriekšējā dzīvoklī viņam bija stikla durvis ar tonējumu un man tas lika justies tā it kā jebkurā brīdī var redzēt, ko daru. :P jā, tā kā tādā ziņā te ir foršāk. lai arī es saku - mājīgāk bija iepriekšējā dzīvoklī. pagaidām.
tad nu vakar kad atbraucu, redzēju, cik viņš ir noguris, no 7 rītā - lidot atpakaļ uz rīgu un tad visu dienu pārvākties un pēc tam vēl līdz vēlai naktij pakot somas. kad atbraucu, mēs pasēdējām, parunājāmies, viņš iedzēra aliņu, es nomēģināju kaut kādu bulgāru vīnu. vēlāk viņš man visu laiku atvainojās, ka nevar man veltīt pietiekoši daudz laika, jo viņam jāpako soma un ka ļoti atvianojās un tā, bet es teicu - tak nomierinies, es taču saprotu:)
man patīk, ka viņš manī ieklausās, - piemēram, viņš skatās uz somu un nesaprot, ko vajag ņemt līdzi un es viņam palīdzēju ar padomiem un viņš tiešām tos ņem vērā... :) tas ir tik forši, tas man liek justies novērtētai. :)
tad vienā brīdī viņam uznāca nenormāls besis dēļ tā, ka neko nevar paspēt, ka pazaudējis visādas lietas pārceļoties utt., bet arī šoreiz es viņu nomierināju un devāmies čučēt. man ir tā, ka tad kad ir gaisma un viņš besījās, es īsti nezināju, kā reaģēt, ko teikt, kā palīdzēt, bet kad izslēdzām gaismu un gājām gulēt, tad tumsā es kaut kā sajutos drošāk un sāku viņu pārliecināt, ka tās visas ir nenozīmīgas detaļas un lai viņš nomierinās, viss nokārtosies. un viņš atkal jau ieklausījās. :) ahh. un tad vēl viņš kārtoja drēbes un teica, ka tas ir skumji, ka nevaru rīt braukt kopā ar viņu. wii... tātad viņam esmu kļuvusi tik mīļa, ka būtu gatavs kopā ar mani pavadīt brīvdienas!!! :)ahh
nujā, un viņš tā kā bija piekusis, iepriekš bija teicis, ka laikam šonakt mēs tikai gulēsim kopā. es teicu, ka viss ok. :) bet tad, kad sēdēju uz gultas malas, un sāku vilkt nost drēbes, lai pēc tam uzvilktu savu īso atlasa naktskleitiņu, viņš pilnīgi sarosījās:) vienīgā gaisma bija laternas, kas meta nelielu gaismu uz istabu, līdz ar to nebija galīga tumsa.
es apgūlos viņam blakus un mēs abi sākām flirtēt :) sākām runāt par seksu... :) ka tagad desmit dienas, mēs to nedarīsim, jo viņš būs projām, un ka tagad mēs to NEDRĪKSTAM darīt, jo viņam ir jāguļ utt, un zin kā, mēs ļoti labi zinām, ko ar mums dara vārds - nedrīkst. :)) sākām viens otram pieskarties un stāstīt, kur un kā mēs to darīsim, kad viņš atgriezīsies, dalīties fantāzijās un tas patiešām nejēgā uzvilka gan viņu, gan mani:). ....hehe, nu jā, un pēc tam viņš man teica, ka tiešām nezina, kur atradis enerģiju seksam :) jā, bet bija labi.. protams.
pēc tam gulējām viens otram pretī, skatījāmies acīs un es viņam teicu, ka man viņa pietrūks. uz ko viņš atbildēja ar to pašu. un tad izmetu, ka tas ir banāli, bet man ir dziesma, kura man saistās ar viņu. noskaidrojām kura tā ir :) un tad arī iemigām.
taču pēc laba brītiņa es pamodos un sajutu nepatīkamas sajūtas vēderā. it kā dzerot vīnu es biju pamanījusi dīvainu sajūtu, bet ignorēju, jo domāju, ka es izdzēru tikai divas mazas glāzītes, nekas jau nevarētu būt... bet... tikai ne šoreiz. ar katru minuti man palika arvien sliktāk un sliktāk, līdz beigās es metos skriešus uz toleti. jēziņ, es vēmu visu nakti. es biju tik nomocījusies, ka ap 8 no rīta, es vnk sabruku uz aukstās flīžu grīdas un sāku raudāt, es nesapratu, kas ar mani notiek.. kkur pa vidu Daniels bija pamodies un jautāja, kas ar mani notiek un es pateicu, ka ir galīg slikti un visu nakti ik pa brīdim viņš man mierinoši pieskārās. es jau zin kā, biju nobijusies ka viņš mani novērsīsies vai kā, bet nē...
beigās, viņš ap 8 cēlās, bet es tad pirmo reizi aizmigu. un pat sāka pāriet, laikam biju ''atstrādājusi' visu nakti pietiekamā līmenī, lai tagad beidzot varētu kaut mazliet pagulēt. bet vispār tā ir briesmīga sajūta, ka tāā gribas gulēt, bet nevar, jo ir slikti.
nujā. tad kamēr gulēju, dzirdeju, ka Daniels tur kravājās, un ieslēdz televizoru, bet tad ienāca guļamistabā, saprata, ka tv ir pa skaļu, un tad klusi aiztaisīja durvis un noslēdza klusāk.. tik iejūtīgi.. vēlāk ap 10 viņš mani pamodināja, jo kkur pus11 viņam bija jābrauc uz lidostu.es lēnām piecēlos, sapratu, ka laikam būšu pat dzīvotājs un lēnām saģērbos, uzliku seju un tad neilgi pirms došanās prom, viņš pienāca pie manis un teica, ka vēlas man ko lūgt. es ta nodomāju - wow, kas ta nu? izrādās, viņš baidās, ka varetu nozaudēt mājas atslēgas un vai es būtu ar mieru, ka pie manis glabājas viņa mājas otra dublikāta atslēga. IEDOMĀJIES?? viņš man uzticēja savu mājas atslēgu. es protams to neizrādīju, bet biju burtiski uz dupša. tāda uzticēšanās un vispār tas ir tāds nopietns solis - iedot man savas mājas atslēgu. tas patiešām man lika sajusties vēl īpašākai un sākt apsvērt cik nopietni nolūki viņam pret mani ir... :)
nujā, un viņš jau neredzēja, bet es nobirdināju dažas asaras, kad sapratu, ka nākamās 10 dienas es viņu neredzēšu.
tad arī atbrauca taksis, un mēs abi izgājām laukā, kur arī atvadījāmies... es gāju bet visu laiku ar acīm pavadīju viņu, kamēr mašīna nozuda skatienam ielās...
bet.. pēc brīža, nu apm 15 minutēm kaut kas zvana. paskatos - Daniels! es tā paceļu un viņš sāk stāstīt, ka viņš nav drošs vai aizslēdza mājas durvis un vai es atceros, bet arī es protams to neatcerējos :D beigās teicu, ka nekur tālu neesmu, aizdošos paskatīties. :) ..jā, vispār liels upuris no manas puses, jo vispār es sāku just, ka man atkal sāk palikt slikti.
aizdevos līdz viņam un durvis protams bija ciet. :) bet es sapratu, ka man vairs nav spēka tikt mājās.. atslēdzu durvis un izlēmu mazliet uzvārīt tēju, ar ko aizpildīt tukšo vēderu, jo nejēgā sāka sāpēt, es tomēr vispār neko nebiju ēdusi vai dzērusi. dzēru tēju, sēdēju un sapratu, ka viss, sākas no jauna. knapi aiztiku līdz gultai, palīdu zem trijām segām, kas starp citu ir nejēgā siltas, bet es vienalga jutos auksti un drebēju... bija slikti.. šitā es nomocījos kādu stundu - no 12 lidz 13. vnk gulēju gultā un vaidēju, cik bija grūti...
beigās sazvanījos ar māsu un izrādās, ka viņai tas pats šodien sācies. sarunājām, ka viņa ar taxi piebrauks pie manis un mēs kopā brauksim mājās.
jā.. un te nu es esmu. no 3 dienā līdz pat pus11 gulēju, slikti vairāk nav, bet ir tādas atskaņas, nomocīta sajūta no vakarnakts. tāpēc šodien vienīagis, ko esmu apēdusi ir Bio Lakto jogurtiņš, neko citu pat neprasās un izdzērusi daudz ūdens, un smectu. tā smecta ir super, tiešām, noņem jebkādu sliktumu.
es tikai nodomāju - ja grūtniecēm cik tur tos mēnešus diendienā ir jāpavada šitādā komā vemjot, sorry, paldies, atmet jebkādu vēlēšanos pēc palikšanas stāvoklī. :p
nu tā... tas arī viss, tā lūk man gāja. man tikai ir bail, ka Daniels no manis arī būs dabūjis to vīrusu. jo tas esot nejēgā lipīgs.. bāc, lai arī es ceru, ka viņa imunitāte ir stipra. jo diezkas nav, atbraukt uz siltajām zemēm atvaļinājumā, bet pirmās 2 dienas pavadīt vemjot. tas nav forši... nu es ceru, ka viņam viss būs labi, viņš tā gaidīja šo ceļojumu... turēšu ikšķi.
*
jeburā gadījumā, visi kas lasa šo ierakstu, lūdzu, lūdzu, - uzmanies, mazgā rokas regulāri, neliec pie mutes, izvairies no saskares ar lielām cilvēku masām, jo tas vīruss patiešām nav nekāda Dieva dāvana. turās! :)
|
|
|
