Kā tad. Bija optimisti, kas to pašu apgalvoja 2012. gadā un varu pateikt tikai to, ko teicu toreiz - stingrāk piegriezīs skrūves un viss.

Protams, tādi ir vienmēr. Mans minējums neobligāti ir optimistisks attiecībā uz atmodas Krievijā iznākumu. Var sanākt labi, un var sanākt ne tik labi. Ja skatāmies fraktāliski, tad būtu jāsanāk kā minimums episki, t.i. "Viskrievijas" mērogā.

Atmodas no kā? Nav jau tā, ka tur ir aizmiguši.

Vai tomēr nevarētu būt tā, ka nomods ir kā slikts sapnis, no kā gribas atmosties?

Drīzāk kā tās miega slimības, kur esi pamodies, bet nevari pakustēties :(

Bet cerēsim uz to brīnumu.

Droši vien. Tie, kas vēl nav aizbraukuši, tagad ļoti cītīgi apsvērs iespēju aizbraukt, tie, kas grib palikt, vēl skaidrāk sapratīs, ka ar šo varu joki mazi. Krievijā paliks vai nu pārliecinātie atbalstītāji, vai tie, kas tur muti, bet tie, ko pašpasludinātie "vienkāršās tautas" priekšstāvji nievā par "liberālo eliti", pārvāksies uz Eiropu vai Amuriku, droši vien arī pie mums. Taciņa jau ir iemīta, visvisādas Medūzas, Fudjūnjoni un kas tur vēl ne pie mums jau dzīvojas. Protams, tā "liberālā elite" bieži vien ir arī "the best and the brightest", un ilgtermiņā Krievijai tādu smadzeņu noplūdi pārdzīvot būs grūti. Bet Krieviju ilgtermiņa problēmas neuztrauc, sak, nāks laiks, nāks padoms.

Tas ir apraksts mazākumā esošo vidēji turīgo un neaizmigušo lēmumam atstāt guļošos cara un iznomātās oligarhijas varā, aizbraucot. Kas pasliktina izredzes uz labāku iznākumu, jo samazinās skaidri un neatkarīgi domājošo īpatsvaru, kad tas būs nepieciešams.

Gulošajiem nav racionālu argumentu pamosties, atskaitot nabadzību, nedrošību un pāridarījumus no varai lojālākajiem. Kurus informatīvie dienesti aizstāj ar sižetiem par ārējo ienaidnieku, pārslēdzot iedzīvotāju negatīvās emocijas uz neesošu pretinieku.

Tāpēc man nav racionālu argumentu tam, kāpēc atmodai Krievijā būtu jāsākas tagad, bet ir divi iracionāli.

Aizdoma, ka tikai pilsoņu karš spēs ko mainīt krievijā.

Man arī bija pārliecība, ka "tikai pilsoņu kaŗš", bet tā ir mazinājusies. Ir jābūt citādiem scenārijiem, bet tie ir no brīnumu lauka. Kas nav neiespējami.

Drīzāk otrādi, jo ilgāk velk šādu valsts iekārtu, jo asiņainākai jābūt "atmodai" kas varētu nest būtiskas izmaiņas.

Ja paveiksies būs īsa un ātra izrēķināšanās/pārdale pirms miera uzturētāju ievešanas, ja nepaveiksies var sanākt vērot kodolsēnes, ķīmiskos/bakteriālos ieročus, balto fosforu un citas noliktavās uzkrātās iespējas.

Kaut nu man nebūtu taisnība, bet kā parasti jāgatavojas ļaunākajam cerot uz labako.

Nez, ir bijuši arī relatīvi mierīgi varas maiņas gadījumi pārejot no ilgstoši totalitāras uz mazāk totalitāru. Es teiktu, ka tādi scenāriji, kur met bumbas, iespējamāki tikai tur, kur pie vājas iekšējas kontroles pārklājas ārēju lielvaru interešu zonas. Izvirzīšu pat tādu tēzi - jo ilgāk lielvalstī vilkts totalitārisms, jo brīdī, kad tauta pavisam nopietni pieprasīs iekārtas maiņu, būs mazāka iespēja, ka līs asinis. Jo tādā brīdī līdzšinējai varai ir skaidrs, ka pat ar vardarbīgu piespiešanu vairs neko jēdzīgu no tautas izspiest nevarēs, un tāpēc labāk sashēmot kaut kādu alternatīvu modeli un kādu laiku vēl palikt pie varas nemanāmākās formās, piemēram, piesedzoties ar caur korupciju kontrolētu demokrātiju. Un jā, cerēsim, ka tā arī notiks - mierīgi.

Vienīgā "atmoda" kas tur var sākties ir beigu beigās atzīšana, ka tā ir fašistiska iekārta un lietu nosaukšana savos vārdos. Krievijas problēma nav vadītājos vai režīmā, bet "parastos" cilvēkos, kuri to režīmu paši aktīvi uztur.

Var jau tie cilvēki atzīt, ka ir režīms, un neko nemainīt, attaisnojot to ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu vai citu, līdzīgu ideoloģisku piesegu. Bet tikai tik ilgi, kamēr šis piesegs eksistē. Ideoloģijas un vēstures diskursu tur primāri neveido "parastie" cilvēki. To primāri dara "pareizi" ievirzīti vēsturnieki un PR cilvēki. Parastie cilvēki tikai reverberē. Tāpēc problēma tomēr pamatā ir varas aparātā, kas principiāli neļauj atzīt savus līdzšinējos melus par vēsturi un rada aizvien jaunus. Ja tas tiks atmaskots, valstiski atzīts un pasludināts par neesošu, tad, mainoties ideoloģijai, "parastie" cilvēki pielāgosies situācijai.

Lieta tāda, ka tie cilvēki tur dzīvo pilnīgā neziņā par to, kas ir "nerežīms". Mēs jau to redzam no sava skatpunkta, jo vēsturiski un arī kulturāli esam rietumu pasaules sastāvdaļa, bet krievi tādi nav (skatīties uz LV krieviem nav pareizi, jo tie ir atsevišķa tauta, izolēta no RU krieviem). Tāpēc, manuprāt, viņiem ir "jāizaug" līdz brīvības, liberālisma un demokrātijas izprašanai un tikai tad tur būs kaut cik jēdzīga kustība režīma gāšanai un visam pārējam kas tur nāk klāt.

Redz, es Sibīrijā nodzīvoju divus gadus un redzēju tur atmodas pirmsākumus... Jā, kāreiz tā ap 2004-2005 gadu. Tur bija spēcīga pašidentifikācija ar āziju (vs krievija) un daudz citu interesantu lietu. Diemžēl tas viss ir nobendēts (bieži arī tiešajā nozīmē) un cilvēkiem smadzenes ir diezgan labi iszkalotas, tāpēc man nav pārāk daudz cerību paša acīm redzot kā tur viss ir tagad. Process ir atpakaļejošs.

Vairums procesu gan ir viļņveidīgi un fraktāliski. Tas, kas bija 2004.-2005.gadā var atkārtoties lielākā vai mazākā mērogā.

Tāds iespaids var rasties. Bet tāds tas ir tikai labi ja pusei. Tāpat kā pusei LV krievvalodīgo - pārsvarā vecās 'gvardes' cilvēkiem. Viņiem mainīt ideoloģiju uz objektīvajai vēsturei pakārtotu nozīmētu norakstīt zaudējumos savas dzīves ticību un centienus. Jaunajai paaudzei ir cits skatījums, un tas lielā mērā ir paaudžu konflikts, kas šobrīd iezīmējas. Atsevišķi jāvērtē Sibīrija, kas vairākumā ir pret Maskavas politiku, bet cieš klusu līdz pirmajai iespējai atdalīties un savā gāzē ne ar vienu nedalīties. Protams, ka ir apmēram 5% savervēto ziņotāju un aģentu, kas izplata melus apzināti un seko, lai politika noturētos.