yeah right. ja ir dzīvesbiedrs, kas var aizvilkties pēc pabalsta, tad šis dzīvesbiedrs var arī pie gripoza bērna pasēdēt. ditto pensjonāriem - ja kāds nespēj līdz pastam aiziet, ja nemaldos, vēl joprojām pastāv opcija "pensiju pienest mājās". un bankas konti, protams, arī.

tajā pašā laikā varbūtība, ka dārgais dzīvesbiedrs savāks piķi un nodzers/nospēlēs automātos ir dafiga lielāka. vai arī ģimenes, kuras ir de facto šķīrušās vai atrodas aukstā kara stāvoklī - variants "es te izņemšu tavu naudu un pasta sūtījumus, un tu man varēsi lūgties, lai es tev tos atdodu" ir psc.

Atvaino, bet manā ierosinājumā, lai viņš varētu savākt naudu, Tev ir viņam vispirms jāiedod sava pase. Tiem, kuri nedzer, nav jācieš no dzērājiem. Iebildums noraidīts.

fuck yeah! Mums, kuru lielākā problēma ever ir tas, ka tieši tajā dienā, kad gribas izņemt pasta sūtījumu, bērnam ir gripa un dzīvesbiedram ir ērtāk izņemt paciņu pa ceļam uz mājām, nevis izlaist mammu ārā, nav JĀCIEŠ tādēļ, ka ir ģimenes, kurās viens no dzīvesbiedriem dzer/lieto narkotikas/ir kretīns & izmantos jebkuru iespēju savākt otra dzīvesbiedra bērniem paredzēto naudu (otrs dzīvesbiedrs, kā zināms, pats ir vainīgs, ka šitādu lopu apprecējis un tādēļ viņa iespējamās un nelielās ciešanas nav vērā ņemamas. Un vispār, pasi ir jāslēpj, ja?).

Also, mums nav JĀCIEŠ tādēļ, ka ōpim būs reāls iemesls beigto ōmīti ielikt maisā un maisu iebāzt vannā, lai pāris mēnešus saņemtu viņas penziju, nevis tā uzreiz skriet un kārtot bēres, kurām naudiņas ta nav.

jā. atmetot ironiju, tev taisnība.

paldies par šo komentāru. man reizēm šķiet, ka es par šo sugu domāju sliktāk, nekā vajadzētu, bet izskatās, ka viss ir kārtībā.

Tu par tiem kretīniem vīriem-narkomāniem un alkatīgajiem ōpīšiem?

nēnē, tev es paldies neteikšu, par to, ka cilvēki = stulbi, tikko viņiem tas šķiet kruta un stilīgi, es nemēdzu daudz šaubīties

Tu interesanti izklāsti domu, tādos kā nesaistītos apļos

Fuck, right! Mums nav jācieš arī no neskaidri formulētas domas un pieņēmumiem kā būtu, ja būtu :)

Āāāā, labi, ja tev nav jācieš ar smadzeņu šūnu piepūlēšanu, tad:
1. ir situācijas, kurās laulātais draugs var būt miris/prombūtnē/rīcībnespējīgs, un dzīvesbiedrs pēc tavas sistēmas varētu ilgi un dikti savākt viņa piķi un nebūt ieinteresēts kādam kaut ko teikt
2. ir situācijas, kurās laulātais draugs var būt neuzticams, un šī opcija ļoti atvieglotu iespēju vienam laulātajam saņemt otra laulātā naudu/sūtījumus. Kas jau būtiski iedragā privātās dzīves neaizskaramību.

Tavs Gripozais Bērns, Kuru Māte Nevar Atstāt Bet Kura Tētis Var Aiziet Uz Pastu Pofigā, Variants B - Saucam Notāru, Jo Māte Nevar Aiziet Uz Pastu jau nu arī neizcēlās ar domas loģiskumu.

Jā, man tiešām jāpiepūlē smadzenes par to, kāpēc man un vēl 98 cilvēkiem jāpērk krekli, kam abas rokas kreisās, ja ir viens cilvēks no simta, kuram ir šāds defekts.

Ja izlasīsi manu vēstuli MK uzmanīgāk, sapratīsi, ka man nav gripoza bērna, tak es negribu, lai māte pandēmijas laikā, kamēr tēvs visu dienu rubī pa darbu, iedama ar bērnu uz pastu, vai pie notāra pakļauj viņu riskam saslimt. Atvaino, ka esmu tik sarežģīti par to izteicies.

OK, bet tavā teorijā tēvs kādā punktā X ierodas mājās, lai paņemtu mātes pasi un aizietu uz pastu, ne? Tad kāpēc šajā laikā viņš nevar pasēdēt pie bērna, lai uz pastu aiziet māte?

Ideja par iešanu uz pastu pašam atbilst priekšstatam par to, ka laulātie ir divi atsevišķi cilvēki, kuriem katram ir sava privātā dzīve, savi ienākumi (kas tiek sadalīti pēc vienošanās, nevis automātiski iepludināti kopējā kasē) un pārvietošanās brīvība. Tu tiešām domā, ka 98 no 100 laulībām šo konceptu uzskata par Ciešanas Izraisošu?

Tēvs nevar zīdīt. Ja līdz pastam jāiet turp un atpakaļ vairākas stundas - saproti, ja.
Tu esi paplašinājusi interpretējusi to, kas izraisa ciešanas. Es nekur nesaku, ka es domāju, ka ciešanas izraisa pārvietošanās brīvība laulības ietvaros. Es rakstu, ka ciešanas izraisa nespēja pietiekami vienkāršā, bet reizē pietiekami drošā veidā deleģēt ģimenes lietu kārtošanu vienam vai otram no laulātajiem.

Ģimene ir divu cilvēku brīvprātīga savienība, kurā abiem ir kopīgi mēŗķi, bet kas neizslēdz viņu tiesības uz individuālo privātumu un saviem individuālajiem mēŗkiem.

Mans ierosinājums neparedz to, ka vīram būs neierobežotas iespējas savākt sievas sūtījumus - vajadzīga pase, kuru var vīram arī nedot, ja sieva vēlas savu privāto sūtījumu saņemt pati.

Zīdāms bērns, kas ēd retāk kā reizi 3 stundās, ir sastopams tikai līdz šī bērna 3 mēnešu vecumam (un šī pieredze man ir no diviem maziņiem sīciņiem bērniņiem, kurus gribēju uzbarot - un dakteris reāli ņurdēja, ka es viņus izlaižot). Ja šāda vecuma bērnam ir gripa - kas, ja bērns tiek barots ar krūti, notiek reti, - tad jādodas uz slimnīcu, nevis jāstreso par pasta sūtījumiem.
Also, ja pasts ir pāris stundu gājiena attālumā, tad kāda suņa pēc cilvēki uz turieni pasūtina sūtījumus bez piegādes mājās un izņem naudu (kāpēc ne bankā?), pie tam uz mātes vārda (lai arī it kā par bērna dzimšanu varētu būt bijis viss zināms)? Ja ir kaut kas, ko obligāti vajag dabūt, kāpēc vīrs nevarētu to pasūtināt uz savu darbu?
Vārdsakot, man šī situācija liekas ļoti sagudrota un nereāla, bet risinājums - ar daudziem iespējamiem "caurumiem". Piemēram, pietiek vien kādam atstāt savu pasi mājās, un otram parādās šī neierobežotā iespēja izņemt pirmā sūtījumus un naudu.

Paklau, ja vēlies diskutēt auglīgi, lūdzu izlasi, ko es rakstu. Es jau vienreiz rakstīju, ka bērnam gripas nav, bet nav vēlmes tādu dabūt. Bērns pa dienu ēd ik pa 2 stundām tieši tāpēc vīram palikt mājās, kamēr sieva iet uz pastu un atpakaļ ir netālredzīgi, bet šajā gadījuma tā sanāk. Tas atkrīt, ja nokārto pilnvaru, kuru šodien arī nokārtosim, ņemot līdzi zīdaini uz riskējot, ka viņš to gripu dabūs. Šī riska dēļ tapa mana vēstule MK.

Netērēsiem viens otra laiku ar paviršu lasīšanu, sarunāts?

Vīram darba pienākums ir darbs nevis pasūtināšana. Sieva pasūta vajadzīgo pati un uz mājām, jo piegādes adresei, kā zināms, vēlams sakrist ar to, uz kādu reģistrēta kredītkarte. Manuprāt - pilnīgi normāls scenārijs ir tāds - atnāk sievai adresēts sūtījums, vīrs ar pavēsti otrā dienā pa ceļam uz mājām to savāc no pasta.

Par naudu - ja sievai nauda ienāk datumā X, kā tas parasti notiek, un ir zināms, ka nekrietnais dzīvesbiedrs var izmantot situāciju, tad datumā X atstāt pasi mājās ir vienkārši nolaidība, sods par to - zaudēta nauda, attiecīgi otrreiz tas neatkārtosies.

Atcerēsimies, ka no pilnvaras atcelšanas visvairāk iegūs pensionāri, jo ja viens no tiem ir uz gultas, notārs nebūs jāsauc uz mājām un jāmaksā par to papildus.

pensionāriem, kas guļ uz gultas, pensiju pienes mājās. un tieši viņi ir pati neaizsargātākā grupa šajā gadījumā - jau tā fakts, ka viņiem ir jālūdz citiem nopirkt zāles un paiku, ir nepatīkams. Ja kāds cits ietu pēc viņu pensijas, tad viņi savu pensijas naudu neredzētu vispār ("priekš kam tev vajag, tāpat jau es eju uz veikalu, nevis tu"), un tu laikam nespēj iedomāties, kā jūtas uz gultas guļošs pensionārs, kam nav pat savas naudas.
nevest bērnu pastaigās ar domu "ka tik nedabū gripu" ir absolūti muļķīgs gājiens (viņiem vajag saelpoties svaigu gaisu, ko var mierīgi apvienot ar 2h pastaigu, kuras laikā bērns var izgulēties).
billing address un shipping address ir divas dažādas lietas, man nekad ar to nav bijušas problēmas. un, ja šī ģimene viens otram tik ļoti uzticas, tad kāda problēma ir sievai vienkārši paprasīt vīra kredītkartes datus un nopirkt ar viņa kredītkarti, pēc tam savelkot ģimenes budžetu kopā? ā, nē, pareizi, tas taču būtu ātrs un nesāpīgs risinājums, atšķirībā no birokrātijas mehānisma iedarbināšanas, lai apkarotu "birokrātiju".

doma "davai sodīsim visus tos, kas nav tādi, kā mēs, jo mēs paši esam pārāk dumji, lai izdomātu, kā samenedžēt savu pastu" vēl joprojām šķiet atbaidoša.

Tu te visus tagad biedē ar to, ka, izrādās, ir gadījumi, kad pusaudzisku agresiju un vēlmi sacepties līdz piedegumam nemazina pat laime, ko atnes divu bērnu piedzimšana
:)

ja tu domā taisīt bērnus tikai tāpēc, lai apslāpētu šo savu tieksmi, don't bother.

Pēc maniem novērojumiem nav tādas nepieciešamības. Aizvien uzskatu, ka mans priekšlikumu nevienam godprātīgam un reizē domātspējīgam cilvēkam draudus nerada, nodrošina to, ka mantu saņemšanas sarežģītība tiek samazināta līdz minimāli nepieciešamajam un reizē pietiekamajam līmenim un rezultātā nedaudz, bet atvieglos nācijas dzīvi. Bez ironijas izsaku cieņu par dedzību, ar kādu, lai arī (manuprāt) pārspīlējot riskus, aizstāvi vārgos, fiziski un psiholoģiski ietekmējamos un nevarīgos. Atgādinu, ka vienīgās važas mūsu dzīvē ir bailes. Izsaku vēlmi beigt šo diskusiju, un novēlu laimi un saticību ģimenē.