Viena no baisākajām filmām manā uztverē. Tāda, ka riktīgi šermuļi skrien.

Baisi ir tikai sākumā, pēc tam jau aiziet trādirīdis. Alegorija, un reizē fatāluma un atsvešinātības sajaukums. Nevar īsti saprast, vai šādu iespēju gribētos piedzīvot, vai tieši otrādi.

Nē, tieši otrādi. Baisi paliek pret vidu. Nolemtība, cikliskums un dejavu. Tur pilnīgi traks varēja palikt.

Tā ir alegorija par ikdienas rutīnu, katru dienu tā pati peļķe, etc, bet beigās, kad cilvēks to ir iepazinis līdz pēdējam sīkumam, saņemas, izmaina savu stāju, samācās visādus trikus, pieveic to visu un tiek ārā, prom no murkšķiem. Vai, citiem, vārdiem, apved ap stūri savu dzīvi.

nu, by my book, ikdienas rutīna ir vienkārši apziņas sašaurināšanās. ikdienas kā tādas nav.

jā, smadzenēm vnk ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms