Uks'a inspirācija

Reaģents
4/5/05 08:22 pm
A jūs kādreiz esat redzējuši ķermeni, kurš ir pārsauļojies solārijā? Es redzēju. Viņa bija tāda ne visai gara, pagaišiem matiem, tievām, trauslām rokām. Āda tai bija pretīgi brūna, es pat teiktu, ka tā jau bija palikusi zaļgana, atgādinādama man par Seno Ēģipti un mumificēšanas parašām. Maigi izsakoties, sieviete likās iebojājusies, tikai vietām trūka kāda palielāka puvuma pleķa, lai gan es nešaubos, ka pēc rūpīgākas apskates atklātos ne tas vien. Viņa staigāja no viena telpas gala līdz otram, it kā meklēdama sev vietu mūžīgajai dusai, taču mani mulsināja fakts, ka ik pa brīdim tā pārmija dažus vārdus ar savu tēvu, kurš turpat bija nodevies sava ķermeņa tvirtuma uzlabošanai. Abiem bija slāviska izcelsme un tas arī bija vienīgais viņu tēlus vienojošais elements. Noskurinājos un centos par viņiem nedomāt, pat nemēģināt pamanīt to uzkrītošo klātbūšanu. Atcerējos to saulaino svētdienas pēcpusdienu, kad devos uz darbu caur privātmāju rajonu un, sajutis tikko pļautas zāles smaržu, sapratu, ka ir neizsakāmi liela atšķirība starp zāles smaržu pilsētā un zāles smaržu laukos. Lai nu kā, bet tas tobrīd man likās aktuāli, jo bija tāds miers, tāda harmonija, ka negribējās to traucēt ar savu viedokli par to, kas ir svarīgs un kas nav. Tieši ejot garām pilsmājai (tā ir tā māja, kur ir līdzīga pilij un kuras īpašnieka sāpi es neesmu izpratis nekad), man ienāca prātā kāds citāts. Jā, tieši ienāca prātā, jo es biju aizdomājies par zāli, bet šim citātam nebija absolūti nekādas saistības to. "Nē, Marta, visam ir sava robeža. Cilvēks var paciest tik, cik viņš var, bet pēc tam sāk lēnām ripot lejā pa kāpnēm. Un kā jūs domājat - kur? Dibenā, Marta! Kāpnes ir interesanta lieta - atpakaļ uzkāpt vairs nevar. Es esmu gatavs tevi turēt pie rokas, kad tu sadzērusies tumsā baidies no briesmīgā bubuļa, un naktī no mūsu guļamistabas iznest tukšās pudeles, lai neviens neredzētu, cik daudz tu esi iztempusi, bet dot tev piepīpēt es netaisos un viss." Stāsts banāls - tēvs alkoholiķis, māte histēriķe un bērni dzīvo uz ielas. Tipiski, vai ne? Bet te ir tas paradokss, ka tā nebūt nav. Viņš - universitātes pasniedzējs tā ap 46, gara auguma, kalsns, ar pliku pauri. Viņa - universitātes rektora meita, diezgan korpulenta, tā ap 52, ar leļļu aktrises balsi un dažiem savējiem zobiem un pliku pauri, kā izsakās viņas vīrs. Un visas darbojošās personas sev plēš nost etiķetes. Jā, nostājas pret to, kā ir pieņemts un kā visam vajadzētu būt. Un es varu tikai viņus paslavēt par raito valodu un bagātīgi nobērtajiem apvainojumiem, par kuriem neviens nejūtas aizvainots. Kas man lika iedomāties par šiem cilvēkiem? Varbūt tie bija tik ārkārtīgi spilgtie tēli, kuros es saredzu sevi un kuri man ir tik tuvi? Pašcieņa. Cienīt sevi, tas ir pirmais punkts, kas jāievēro, esot ambiciozam. Vispār man nekad nav patikuši cilvēki, kuri savas domas spēj izteikt vienkāršos paplašinātos teikumos, bet tikai tik paplašinātos, lai pie pirmās izdevības varētu likt punktu. Un tur, kur sākas jauna teikuma daļa, likt lielo burtu un sākt jaunu teikumu. Te nevar būt nekādas runas par augsti vērtējamu cilvēku, tāds vispār nav vērtēšanas cienīgs. Tobrīd man bija tik labi, ka es nezaudēju savu iekšējo mieru pat domājot par lietām, kuras ir jāizdara, par datumiem, kuri lēni un noteikti sāk pamazām spiest uz varžacīm. Tas viss bija sūds salīdzinājumā ar fantastisko sajūtu, kādu man bija radījis mirklis. Bet tā jau tas ir vienmēr bijis un būs, ka cilvēks, kurš rada problēmas citiem, nekad nebūs spējīgs izveidot ko līdzīgu mirklim, kas aizgrābtu. Cilvēks ir zemisks savā būtībā. Jā, starp citu, šajā sakarā man ir ko teikt. Atceros, ka reiz esot tur, starp aziātiem, redzēju kādu nebūt ne patīkamu skatu: ir vakars, viss tumšs un reklāmu ekrānu gaisma, mijoties ar laternu gaismu, veido kopējo ielas apgaismojumu un pat noskaņu, es varētu teikt. Cilvēki straumēm plūst visos virzienos mums nepievēršot īpaši vērību. Tur bija arī kāda sieviete, kas centās nepadoties pūlim un gausi, bet noteikti kustējās straumes virzienā. Viņai bija slimas kājas un izskatījās, ka tās vienīgais atbalsta punkts kruķi, bez kuriem tai būtu grūti eksistēt. Kāds blakus gājēja neveiksmīgs (vai veiksmīga aprēķina rezultāts) spēriens pa kruķi un tie jau atrodas zem pūļa n-tajām kājām, nolemjot nodot upuri likteņa varā. Nekas, protams, neapstājas, jo neies jau visu mehānismu apturēt dēļ kaut kādas bojātas detaļas, kuri ir iekļuvusi starp dzirnakmeņiem. Lai jau samaļ, ja ir lemts. Es skumji noraudzījos uz šo cilvēku, kurš ir dabūjis ciest dēļ tā kāds tas ir. Gide aši uzbļāva, lai daudz nelūrot apkārt un nemaz nedomājot palīdzēt - lai notiek tas, kam jānotiek. "Nu kā tā var attiekties pret cilvēku, pat ja pie jums ir pārapdzīvotība", es kaklā noriju, jo man bija neērti runāt pretī mūsu ārkārtīgi kompetentajai gidei, kura speciāli dēļ mūsu grupas, kura bija izdaudzināta pa visu reģionu, bija atkūlusies šeit no Bostonas. Vai viņa maz spēja pienācīgā līmenī veikt savus tiešos pienākumus, ja reiz viņas iedzīve un ģimene atradās tik tālu no tās vietas, par kuru viņa it kā zināja tik daudz? Tas cilvēks, kurš jau bija zem pūļa kājām, lēni mēģināja satvert savus kruķus, bet tad pakrita un es vairs nevarēju noraudzīties. Es skaļi iebļāvos un sāku lamāties savā valodā. Viss apstājās un daudzās acis pievērsās man, tikai tas nolemtais cilvēks satvēra savus kruķus un lēni piesvempās kājās. Nu tas uz kādu laiciņu bija paglābts. Bet pūlis vērsās manī ar domu, ka es, eiropietis, esmu atļāvies apstādināt šo mūžīgo kustību, kura pašiem dalībniekiem šķita kā mūžīgais dzinējs. Tie laikam bija gatavi apēst mani. Godīgi sakot, man bija pilnīgi vienalga, ko tie ar mani gribēja izdarīt, jo tverot to pateicības pilno informāciju, kādu es saņēmu no nolemtā cilvēka, es biju neizsakāmi laimīgs, mani pārņēma tāds kā nogurums. Tā bija vienīgā reize, kad es atļāvos nostāties pret ierasto, pret to kā ir bijis pieņemts. Tomēr sveša kultūra un nepazīstama vide, lai šādi riskētu. Bet es to izdarīju un tas ir jāizdara katram savā dzīvē, citādi viņš nevar saukties par cilvēku, kurš ir labāks kā zemiskais un ierastais tips. Mehānisms klusējot pārdomāja savu turpmāko taktiku, bet pa to laiku man gar acīm jau bija paspējis nolidot dzeltens taurenis. Būs silta vasara.
3 paraksti iegrāmatoties

Kundze, kura sauca savu dēlu suni.
1/29/05 12:27 am
Bija jau satumsis un viņa liegi pastaigājās pa parku, lai gan bija pārliecības pilna, ka atrodas dārzā un tas, kas čaukst zem viņas kājām, ir pērnā gada sīpolu mizas. Apgaismojums bija ļoti vājš, patiesību sakot, tā bija atblāzma no ielas laternām - tāda vāja un nespēcīga kā karā smagi ievainots zaldāts lazaretē. Pilsētas mēru priecēja tas, ka neviens neaizdomājās par to, kur paliek iedzīvotāju nodokļos samaksātā naudiņa, un, kāpēc, pie velna, parkā nebija uzstādītas neviena pati laterna, lai gan tur bija notikuši daudzi laupīšanas gadījumi. Cilvēkiem par to gluži vienkārši bija vienalga, jo pēc pēdējā negadījuma, kur upuris bija kāds pusaudzis, tur neviens pēc saules norietēšanas neriskēja iet. Kundzi, kuru sauca Margareta un kura nēsāja sarkanu platmali visos gada laikos, tas nesatrauca. Viņai bija savi mērķi, savas domas un tikai sev vienai zināma motivācija, kādēļ viņa atradās parkā. Dziļi iekšā viņa bija pārliecināta, ka viņu neviens neaiztiks, jo naudas viņai tāpat nebija, drīzāk, viņa zināja, ka atbiedēs pat visizsalkušāko bomzi, jo reti kurš uzdrošinās ziemas naktīs ietīties palagā un ar basām kājām pastaigāties pa parku. Operā tikko bija beigusies repertuāra izrāde un augstākais sabiedrības slānis izplūda no Baltā nama kā asinis no ievainojuma un devās projām katrs uz savu pusi. Margareta uz to visu noraudzījās ar naidīgu smīnu sejā, cieši saspiedusi rokās parka žoga melnās redeles. Viņas aukstās rokas lēnām saplūda kopā vienā veselā ar žogu, paņemot līdzi ķermeni, pie kura tās bija pieaugušas. Kad pilsēta pamazām devās pie miera, Margareta apsēdās uz smalkiem ledus kristāliem pārklātā soliņa, iestūma pēdas sniegā un aiztaisīja acis. Viņa ieraudzīja sevi citā gaisma. Bija cits laiks, citi cilvēki, citas paražas. Margareta stāvēja liela spoguļa priekšā un priecājās par savu apjomīgo kleitu, visādi grozīdamās un pīdama pirkstus savos kuplajos, lokainajos matos. Tikmēr ēdamistabā viņas māsa mācīja savai meitai kā jāuzvedas, ko drīkst, ko nedrīkst, vienvārdsakot, tā laika etiķeti. Mazā meitene jutās tam laikam pietiekami moderna un negribēja pieņemt visu to bagāžu, kuru gribēja uzgrūst virsū viņas māte. Galu galā ir taču 1908. gads. Pavisam nesen ir sācies jauns gadsimts - laiks mest visu veco pie malas un ieviest ko jaunu. Klīrīgā meitene jau tad bija pārliecināta sociāliste savos uzskatos, lai gan viņa nemaz nezināja kas tas sociālisms tāds ir. Nosaukums viņu ieintriģēja. Viņa dzīvoja labi situētu vecāku apgādībā un kaunējās par to. Viņa gribēja būt no darba ļaužu pulka, nevis no aristokrātijas. Viņai likās, ka dzīve antisanitāros apstākļos, diendienā smagi strādājot ir kaut kas tik pareizs, ka tiecās uz to jau no 5 gadu vecuma. Meitene vēl pat nezināja, ka sociālisms ir tikai ceļš uz ko augstāku, uz ko ideālu. Mazā infante tā arī nekad dzīvē neiemācījās patiesi domāt un analizēt apkārt notiekošo. Aizdomāties līdz līmenim, ka tas viss ir utopija, viņai nebija lemts. Vismaz māte viņu laicīgi apturēja kļūdainajos uzskatos, pirms vēl meita bija paspējusi iesūdzēt viņu tiesā par kontrrevolucionāru runāšanu mājās. Margaretai tas absolūti nelikās aktuāli un viņa katru vakaru vienatnē apzināti gāja dauzīt savu galvu pret no laukakmeņiem celtās kūts pamatiem. Viņa zināja, ar ko tas viss beigsies. Dīvainā kārtā to zināja arī klīrīgā Margaretas māsasmeita, kuru, starp citu, sauca Pestelīna. Jau savos ne tik daudzajos gados viņa nevarēja ciest kinematogrāfiju. Varbūt ne tik daudz pašu bildi kā pavadošo skaņu, kuru spēlēja tapieris uz nenoskaņotām klavierēm. Tas viņu ārkārtīgi kaitināja un rezultātā radušos niknumu viņa parasti izgāza paar Margaretas dēlu, kuram bija nedzirdēti rets un savāds vārds, kurš apkārtējos vienmēr izraisīja smīnu to izdzirdot. Mazo puisīti sauca Poligrāfs. Puika bija piedzimis normāls, bet tiklīdz tas iemācījās staigāt, māte viņam lika nest visādus smagumus, kas viņa skeletam, kurš vēl tikai ar pilnu sparu auga, nenāca par labu. Jau bērnībā viņš palika par kupri un vairs nespēja nevienam palīdzēt. Māte viņu nespēja paciest vēl vairāk. Kad viņu mājās bija pieklīdis kāds suns, Margareta to pabaroja un tas vairs nevēlējās iet prom un kļuva par šīs mājas vienīgo uzticīgo kalpotāju. Margareta, nospriedusi, ka tāds kroplīgs dēls viņai dzīvē būs tikai par nastu, kādā jau laikus izvēlētā dienā izturējās pret Poligrāfu nepieredzēti labi un atstāja uz viņu īstas mātes iespaidu. Diemžēl tas bija tikai talantīgi notēlots labās mātes raksturs. Viņa bērnu aizveda pie paklīdušā suņa, kurš arī to nespēja paciest, un nokoda bērnu. Margareta sāka histēriski bļaut un raudāt, jo bija sapratusi, ko ir izdarījusi. Visi notikumi apstājās un Margareta visu redzēja novērotāja lomā, arī sevi. Viss palika aizvien tumšāks un tumšāks, līdz izgaisa. Margareta atgriezās reālajā pasaulē, bet nespēja vairs atgriezties sevī. Viņa redzēja parku, soliņu, uz kura sēž viņas aukstais, pēdējo dvašu elpojošais ķermenis, tāds pavisam bāls, jau drīzāk pat zils. Viss palika aizvien tālāks un tālāks, tikai pēdējais, ko viņa redzēja bija suns, kas apguļas uz viņas kājām un aizmieg.
1 paraksts iegrāmatoties

Ceļš
7/23/04 10:50 am
Stāstam par pamatu ir reāls notikums. Lasīt vajadzētu lēni un noteikti klausoties šo.

Zāle bija zaļa un visapkārt dzirdēja putnus un citu dzīvo radību, kura mitinājās pie kājām. Mazā Marta sēdēja pļavā, dungoja savu dziesmiņu, kuru viņa atcerējās tikai tad, kad viņai bija skumji. Mazs bērns, lielām šķelmīgām acīm, kupliem melniem matiem, nevainīgu sejiņu sēdēja pļavā un no margrietiņām pina vainadziņu. Karš bija nesen beidzies un drošības nebija nekur, jo visapkārt varēja būt nesprāguši lādiņi. Marta to zināja, bet centās par to nedomāt. Viņa centās priecāties par to nedaudzo, kas viņai bija - fantāzija. Marta atgūlās zālē un saplūda kopā ar tur esošo dzīvo. Viņa skatījās kā pa debesu telpu peld visdažādāko formu gubu mākoņi. Viņa skatījās un priecājās par saspēli, kādu bija radījusi saule kopā ar mākoņu maliņām. Martai tā vien gribējās pastiept savu mazo, rētaino roķeli pretim mākonim un paņemt daļiņu no tā zelta maliņas. Pavisam nedaudz - tikai tā, lai pietiku maza bērna laimei. Bet viņa to nevarēja. Viņa negribēja redzēt savas rētas, kuru dēļ atmiņas kā paisums izlauztos no viņas iekšienes dzīlēm. Viņa gribēja atcerēties un redzēt tikai labo. Āru pāršalca nopīpēta, čerkstoša balss: "Kur tu esi?! Tu govis ganos izvedi?!" Martiņa satrūkās un skrēja uz mājām, kur redzēja tēvu stāvam uz verandas trepītēm, kurš jau ņēma ārā siksnu no biksēm, lai sodītu Martu. Marta ieskrēja kūtī un, kamēr sēja vaļā govis, tikmēr streipuļodams bija ienācis viņas tēvs, no kura plūda stipra alkohola smaka. "Izstiep rokas!". Marta, negribīgi un bailīgi, izstiepa savas jau tā daudz cietušās rokas. Viņa bija iemācījusies ciest un neuzsūkt sevī negatīvo. Drīz pēc tam viņa no kūts izgāja ar divām govīm un jaunām brūcēm uz rokām. Viņa gāja gar šķūni uz to pļavu, kura bija pie upītes un, kur auga lekna zāle. Aiz šķūņa bija dažas mazas akmeņu grēdas, kuras vienmēr bija piesaistījušas Martiņas uzmanību, bet no apkārtējiem dzirdēja runājam, ka no tādām vietām esot jāturas pa gabalu. Kad govis bija piesietas, tad viņa uzkāpa turpat netālu esošajā kalniņā un apsēdās uz mālainās zemes. Pār viņas brūcēm bira dzidras asaras un tālāk no rokām, sajaukušās ar asinīm, tas liegi pilēja virsū mazajām kļavām, kuru tur netrūka. Viņa dalījās savās bēdās ar dabu, kura vienmēr Martai palīdzēja kaut uz neilgu laiku, tomēr aizmirst par notikušo. Martiņa rada mierinājumu vienatnē. Pavisam drīz mākoņi palika aizvien tumšāki un pa vienai, toties lielai pilei, mākoņi meta zemē savu smagumu. Martiņa ātri aizskrēja mājās, bet govis atstāja, jo tām patīk atrasties lietū ārā. Kaut kur ducināja pērkons. Tas nāca aizvien tuvāk un tuvāk, līdz viss izgaismojās spilgts, ka nekā nevarēja saprast. Tam sekoja apdullinoši skaļš blīkšķis. Tas pamodināja arī tēvu. Lietus bija mitējies un Marta skrēja skatīties, kur bija iespēris zibens. Viņa paskatījās aiz šķūņa, taču govis pļavā neredzēja, tikai redzēja, ka tur kaut kas kūp. Viņa pieskrēja klāt tai vietai un redzēja kaut ko melnu un karstu. Drīz pēc tam viņa saprata, ka vienai govij bija iespēris zibens un to nogalinājis, taču otra aiz bailēm bija norāvusies un aizbēgusi. "Gotiņa, droši vien, tagad ir turpat, kur mana mamma, un tur viņām abām ir daudz labāk, nekā bija šeit", viņa prātoja. Bija atnācis arī tēvs un Marta saņēma spēcīgu sitienu pa galvu un nokrita zemē. Bija nakts un Marta bija pamodusies, jo kaut kas uzmanīgi viņu ostīja ar savu mazo, mitro purniņu. Tas bija ezis, kurš katru vakaru nāca sētā, lai dabūtu tikko izslauktu govs pienu. Marta zināja, ka mājās viņa vairs var neatgriezties, bet citur iet kur nebija. Viņa aizmiga uz mālainās zemes kopā ar ezīti un pamodās tikai pa dienu. Viņai bija auksti ar visu to, ka spīdēja saule un bija vasara. Viņa zināja, ka akmeņi saulē sasilst un uz tiem varētu sildīties. Marta pamanījās tēva neredzēta ielavīties kūtī un paņemt ķeblīti, uz kura sēdēja, kad slauca govis. Viņa to akurāti nolika pie pirmās akmeņu kaudzītes, apsēdās uz tā un lēni iestūma kājas starp akmeņiem. Tie bija tik silti un mīļi. Viņas sejā atplauka smaids. Viss apkārt esošais palēnināja savu darbību, arī laiks un Martai šķita, ka viss tas ir priekš viņas - lai viņa izbaudītu šo mirkli, kuru bija gaidījusi visu dzīvi. Visu pārtrauca briesmīgs sprādziens. Martiņas vairs nebija. Iespējams, ka tā bija pat labāk, labāk mums visiem. Viņa tagad bija kopā ar māti un jutās laimīga, jo nebija vairs tur, kur viņai kaut kas varēja draudēt. Beidzot viņa bija drošībā un laimē.
Current Music: Thomas Newman - Coffey On The Mile
Current Mood: skumjš
0 paraksti iegrāmatoties

Vēlēšanas gaidot
5/13/04 08:51 pm
Jūra pamazām sāka atkāpties. Tautā dzirdēja runājam, ka tas dēļ globālās sasilšanas. "Bet vai tad kāda ūdens molekula no zemes aiziet kosmosā? Vai tad tās visas nepaliek uz zemes?" prātoja Anna. Viņa stāvēja līdz ceļiem ierakusies tikko aizskalotajās jūras smiltīs. Viņa grima tajās iekšā aizvien dziļāk un dziļāk, lai gan tā tam nevajadzēja būt. Atnāca viņas ome un sāka plēst viņu aiz labās auss. Annas labās auss ļipiņa bija sārta un jau norauta no auss. Tur krājās kaut kāda veida viela, kas pārklājās pa virsu pušumam. Anna mīlēja savu omi, bet nespēja izprast šādu viņas rutīnisko rīcību. Lai aizmirstos, viņa ļoti bieži paņēma sporta zāles atslēgu, ieslēdzās tur, nogūlās uz vēsās grīdas un mētāja futbola bumbu virs galvas, līdz rokas palika bālas no tā, ka asinis nespēja pienācīgi šūnām piegādāt skābekli. Tās bija sava veida gaviles. Vēl viņa vēlu vakaros mēdza ņemt līdzi omes ceptās pankūkas un doties uz savas 9 stāvu mājas jumta, lai vienkārši tās palaistu brīvā kritienā lejup. Tas tādēļ, ka omi viņa ļoti mīlēja un ka ome bija viņas vienīgā uzticības persona. Anna bija bārene, tikai neviens to viņai nebija teicis, bet viņa vienalga nojauta, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu - ka eksistē tāda kā barjera starp viņām. Mierinājumu grūtos brīžos viņai spēja sniegt viņas dzīvojamā masīva pagalmā augošais bērzs. Arī tas bija viens, it kā izmests un nevienam nevajadzīgs, tajā pašā laikā atradis savu vietu. Anna pie tā gāja, kad viņai bija skumji un tas ar saviem spēcīgajiem zariem un zaļo lapotni glāstīja viņas matus un turēja sev cieši klāt, lai viņu aizsargātu. Skatoties uz augšu no apakšas - no zemes uz debesīm, bērzs izskatījās ļoti varens. Savu zaļo stāvu it kā atstutējis pret debesu zilumu, tas ik dienas noraudzījās apkārt esošajā rutīnā. Anna ierāvās dziļi kokā un laiks apstājās, pareizāk sakot visa pasaules dzīvība apstājās, jo laiku nevar definēt un tas, ko rāda pulksteņi, ir tikai lēts cilvēku izdomājums, kam nav vērtības. Mazās ielas seguma plāksnītes viena pēc otras sāka celties gaisā, vējš mēģināja veidot smilšu vētru, sirēnas apklusa un okeānā iestājās miers. "Tieši šo brīdi es tik ilgi biju gaidījusi", smaidoši noteica Anna. Virs zemes miers un cilvēkiem labs prāts. Beidzot tas bija noticis, tikai par to zināja Anna un bērzs. Balts audekls aizklāja Saules apspīdēto pagalmu. Kā batikota migla tas simetriski plīvoja gaisā, lēnām laižoties lejā. Nolaidās un iesūcās zemē. Aiz 5 stāvu mājas stūra bija dzirdams kā mazs zēns dzied reliģioza rakstura dziesmiņas, tikai izklausījās, ka viņš nesaprastu vārdu jēgu, jo šie viņa dziedātie, spēcīgie vārdi tam neizraisīja ne mazākās emocijas. Ne pat acu kaktiņu tas nesavilka ciešāk. Viņš monotoni klīda un it kā meklēja kādu. "Hei, puika! Apkārt neviena cita, kā vien manis un bērza (viņa gribēja pieminēt arī viņu pašu) nav. Tu varbūt esi nācis tieši pie mums?" "Es neesmu nācis, es esmu atlidojis. Nejauksim kopā šīs lietas, labi?" zēns nosodoši noteica. Anna izlikās, ka viņš ir daudz vecāks par viņu, lai gan acis rādīja pilnīgi pretējo. Puika pieskrēja viņai klāt, noglāstīja viņas vaigu un tam acīs parādījās prieka asaras. Šķiet, viņš bija atradis, ko tik ilgi bija meklējis. Viņš nokrita ceļos un sauca: "Ave maris stella! Ave maris stella!" Tik daudz, ka tas bija kaut kas no latīņu valodas, Anna saprata. "Nu, beidz, beidz, kas es tev kāda dieviete vai? Esmu parasta 14 gadīga meitene, kura nespēj atrast sevi un ir konfliktā ar visu sabiedrību, it sevišķi pensionāriem. Un tagad lūdzu man iztulko, ko tu tikko teici", Anna pavēlošā tonī palūdza. "Ave maris stella - esi sveicināta jūras zvaigzne", puika uzreiz atbildēja. "Patiesību sakot, man īsti nav skaidrs, kas tu tāds esi, no kurienes nācis un ko tev no manis vajag un vispār kur tu šeit redzi jūru un zvaigzni?" "Nāc, pa ceļam paskaidrošu!" Puika pārvērtās atpakaļ par plīvuru un rāva sev līdzi Annu. Anna sparīgi centās pretoties notiekošajam, bet viņa nebija spējīga uzvarēt ko tādu, kā būtību viņa nespēja izskaidrot. Viņa pieķērās pie bērza galotnes un izmisīgi centās turēties pretim plīvura centieniem viņu nest sev līdzi. Ar dažām lapiņām un zaļu svītru uz rokas, Anna tika aiznesta. Tumsa. Anna lēnām attaisīja acis un sajūtas viņai bija līdzīgas, kā kad tikko piedzimis bērns pirmo reizi attaisa acis un visu redz miglā tītu, tikai māti gan spēj pazīt. Viņa atpazina puiku. Anna nevarēja pakustēties, jo bija līdz ceļiem dūņās. Puika viņu mierināja un teica, ka nekas traks jau galu galā nav noticis, un ka viņi atrodoties pagātnē. Un tur Annai arī bija jāpaliek. Puika tik labi spēja viņai visu izskaidrot, ka baiļu sajūta Annu pameta. Viņa bija lepna par to, kas ar viņu notiks. Puika sacīja, ka uz pasaules nav neviena cilvēka, ir tikai primitīvi organismi un viņai būs iespēja redzēt kā norisinās evolūcija. Anna saspieda vēl ciešāk rokā tās lapiņas, kuras viņa bija noplēsusi bērzam. Anna sajuta, kā lapiņas ievibrē viņas ķermeni un skaņas vibrācija aiziet līdz viņas bungādiņām, kur bērzs tai teica: "Nebīsties, es zināju, ka tā tam bija jānotiek. Skaties Saulē un tu nejutīsies vientuļa!" Anna ieskatījās Saulē un tūdaļ arī sastinga pavisam. Viņa redzēja kā pamazām jūra atkāpjas, kā sazaļo zāle zem viņas kājām, kā krīt cilvēki Krusta karos, kā tiek būvēti guļam rajoni visapkārt. Un nu viņa bija bērzs. Viss varēja sākties no sākuma, bet tikai bērzs vien zināja, ka laiks nepastāv. Un no bērza apakšējā zara tecēja sveķi. Tā bija auss norautā auss ļipiņa. Un bērzs dūca: "Libera me, libera me domine... "
0 paraksti iegrāmatoties

Izredzētā saite. (veltīts elinai)
4/24/04 04:14 pm
Uz ceļa mētājās izlietots zemeņu tējas maisiņš. Tas juta līdzi ikkatram akmentiņam, kas bija pabērts zem asfalta. Tas bija nomests tur un nolemts iznīcībai. Un to bija izdarījuši cilvēki, gluži tāpat kā ar akmeņiem zem asfalta - arī tos tur bija sabēruši cilvēki. Mazais cilvēkbērns tikmēr spēlējās ar fotoaparātu. Es tam piegāju klāt un vaicāju, kā viņu sauc. "Sauc mani kā gribi", attrauca puika. "Nu, labi, saukšu arī, tikai pirms saki ko tādu, padomā par sekām", es tam atbildēju. "Sekas mani neuztrauc, tās man ir mazsvarīgas un nespēs mani notriekt no izvēlētā ceļa", viņš viedi turpināja dialogu. "Nu, kā vēlies, saukšu tevi par Tefteli!" Viņš nosodoši paskatījās uz mani un turpināja bildēt. "Ko tu tagad fotogrāfē", es pavaicāju. "Krūmus perspektīvā", viņš strupi atbildēja. "Krūmus? Kādus krūmus? Tu taču kameras objektīvu esi pavērsis pret debesīm? Es tur neredzu neviena paša krūma", es izbrīnīti atbildēju. "Nu, tu varbūt arī neredzi, bet es gan redzu. Un es redzu daudz krūmu. Un tie visi ir perspektīvā. Es pat pieļauju tādu iespēju, ka tu tos nemaz negribi redzēt, lai gan lieliski apzinies, ka tie tur ir", viņš teica. "Kaut kāds aptracis bērns", es par viņu padomāju. "Kas tev tā par burtnīcu rokā? Iedod man to", es pavēlēju. "Ņem, skaties", un viņš iedeva man burtnīcu. Uz tās bija rakstīts "Naturālista piezīmes". Es atvēru vaļā to vietu, kur bija pēdējais ieraksts. Virs ieraksta atradās bilde. Tā bija mana bilde un zem tās bija rakstīts "Aklais, kurš mani nosauca par Tefteli un vēl piedevām domā, ka es esmu kaut kāds aptracis bērns". Burtnīca izkrita man no rokām un es paliku bāls. Viņš taču mani nebija bildējis. Ja viņš būtu to darījis, tad es to būtu pamanījis un, beztam, kā viņš būtu spējis to attīstīt 2 minūtēs? Puika pagriezās pret mani un pārmetoši teica: "Nevajag ņemt manas mantas, ja nespēj pret tām izturēties saudzīgi!" Es stāvēju un klusēju, jo biju zaudējis valodu. "Nāc, ejam, man te vairs nav ko bildēt. Tu gribi palikt tāds pats kā tējas maisiņš pretējā ielas pusē?" "Nē, nē, nepavisam nē. Labāk iesim", es atbildēju. "Vai zini, ka mīkstās jogurta pakas vislabāk var sadurt ar koka zobu bakstāmajiem kociņiem", viņš vaicāja. "Kāpēc šāds jautājums", es atbildēju ar pretjautājumu. "Tu šajā jautājumā saskatīji tikai to, ko gribēji dzirdēt. Skaties nedaudz augstāk - virs vidējā", viņš mani pamācīja. "Ņemsim to pašu tējas maisiņu par piemēru. Tu, protams, to uztver kā tikai un vienīgi izlietotu zemeņu tējas maisiņu. Un kas būtu, ja es tev palūgtu mācīties no tā? Tu man teiktu, ka tas ir tikai prasts sakaltētu zemeņu un papīra objekts, kuram nav saprāta un no kura neko nevar iemācīties, bet tā nav. No tā var mācīties ļoti daudz", viņš sacīja. "Mācīties sajust", es piesardzīgi jautāju. "Jā, tu pamanīji daļiņu no tā, ko var mācīties no tējas maisiņa. Tas sajūt akmeņus. Tas dzīvo līdzi tiem. Mācies darīt to pašu!" "Tas ir līdzīgi tāpat kā ir ar tevi? Tu skaties debesīs, bet redzi krūmus perspektīvā? Tu dari kaut ko citu, bet jūti mani", es vaicāju. "Jā, tu esi sapratis. Es jutu tevi un ieraksts burtnīcā ar bildi piedevām radās pats no sevis, man vajadzēja tikai just." "Paldies par padomu, bet man nu gan tagad laiks doties virzienā uz centru", es tam teicu. "Droši, droši, es te vēl kādu laiciņu uzkavēšos." Kad es jau biju atpakaļ no centra, tad puika jau bija pretējā ielas pusē un bildēja tējas maisiņu. Es sapratu, ka tas patiesībā nemaz nebija zemeņu tējas maisiņš. Es tikai to gribēju redzēt kā zemeņu tējas maisiņu. Bet puika bija tā gars. Es mācījos no tējas maisiņa un nekaunos par to.
1 paraksts iegrāmatoties

Tauriņdeja
4/22/04 08:48 pm
Bija auksts, pūta Ziemelis. Mārai bija 2 puses, lai sanāktu viens veselums. Viena, kuru sauksim par Ievu, atradās Mārtiņa kapos, taču otra, kuru sauksim par Ivetu - kaut kur Vidzemes augstienē. Nevarētu gluži teikt, ka šīs puses bija bināri opozicionālas, nav iespējams novilkt striktu svītru starp viņām un pateikt: "Viena ir laba, otra ir ļauna". Katrā no pusēm, gribētos pat teikt dvīņumāsām, bija kaut kas labs un kaut kas slikts. Arī šīs dvīņu māsas nebija nekādas perfektās, kā ir ar vienotiem veseluma cilvēkiem. Abas viņas bija tik ļoti līdzīgas savā būtībā, taču ar dažām niansēm. Ieva stāvēja līdz ceļiem neparasti augstajos krokusos. Tie kapos auga daudz jo daudz. Viņa ievilka nāsīs šo fantastisko, agrīno ziedu tik mīlīgo smaržu. Smaržoja pēc bērnības, pēc rupjmaizes pudiņa, kuru Ievai mēdza taisīt viņas vecā māte. Viņa piegāja pie viena palielāka kapakmens un noskrāpēja nost sūnas. "Johannes Franz Hartmut", tur bija rakstīts. Ar visu to, ka gaiss bija vēss, akmens bija silts. "Tas, droši vien ir šī cilvēka siltums, kurš še atdusas", viņa sacīja. Kapličā sāka zvanīt zvans. "Savādi, šeit, taču, teju vai 100 gadus jau nevienu neglabā", viņa pārsteigti iesaucās. Kopā ar zvana skaņām plūda siltums. Bijušo cilvēku siltums, kas šai saulē bija darījuši tikai labu. Atvērās kapličas durvis un no turienes skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis". "Kāda jauka melodija", nodomāja Ieva. Viņai pat nebija bail atrasties kapsētā vienai un būt pakļautai tik dīvainām lietām. Tas tiešām bija kas neparasts, jo pēc dabas viņa bija visai bailīgs cilvēks. Visi cilvēki, kuri bija apglabāti šajos kapos, bija pulcējušies kapličā. Viņa iegāja tur un zvana skaņas viņu aiznesa pie dvīņumāsas. Iveta bija atsēdusies uz kāpnēm, kuras bija pieslietas pie kūts sienas. Kūts bija mūrēta no laukakmeņiem, kuri arī, neskatoties uz vēso laiku bija silti. Viņa tur sēdēja un skatījās uz tālajiem mežiem. Uz mežiem, aiz kuriem atradās Rīga - viņas sapņu pilsēta ar dvīņumāsu tajā. Gaiss bija mitrs un smidzināja lietus. Viņa to sauca par pūdētāju, jo nekāds lielais labums no tāda veida nokrišņiem nebija. Šajā brīdī viņa gribēja būt tuvāk māsai, būt viņa tuvāka, taču viņai tas likās kā nereāls sapnis. Piepeši viņa sajuta tādu kā mieru. Miera siltumu, drīzāk. Aiz siena šķūņa sienas nāca Ieva - tāda, kādu Iveta viņu bija atcerējusies. Viņas viena otrai neteica ne pušplēsta vārda. Viņas spēja saprasties caur skatieniem. Divām tik tuvām būtnēm tas nebija nekas neparasts, jo viņas patiesībā bija viena miesa. Viens vienots veselums, kurš bija sašķelts 2 vienādās daļās. Viņas sadevās rokās un devās pie ozola, kurš auga netālā kalna galā. "Šim kokam jau ir vairāk, kā 300 gadu. Šis koks ir gājis līdzi vēsturei un saglabājis sevī visu, ko tas ir izdzīvojis. Re, kur Otrajā Pasaules karā gūtā rēta", Iveta, kā jau vietējā, zināja stāstīt. "Lode vēl bija palikusi iekšā un koks to bija sargājis vairāk nekā 50 gadu un tieši šodien tas izlēma mums to atdod!" Iveta paņēma lodi un iespieda saujā starp savu un Ievas roku. Viss izmanījās un viņas atkal bija kļuvušas par vienu veselumu - par Māru. Viņa bija pasaules kronis, kurš tika lādēts un sašķelts 2 daļās. Nu tās atkal abas bija vienotas un nekas vairs tās nespēja atšķirt. "Nu, esmu guvusi mieru", laimīgi un reizē arī mierīgi teica Māra un ar zvana skaņām, kuras pieņēmās spēkā, tika aiznesta atpakaļ Mārtiņa kapos. "Beidzot esmu mājās", viņa laimīgi noteica. Viņa iegāja kapličā un zvans beidza zvanīt, bet krokusi pārvērtās par taureņiem un aizlidoja kur nu kurais, tikai viens taurenis apsēdās uz kāda pieminekļa, kur stāvēja rakstīts "Mahra Kirpit 1856 - 1888". Siltums caurstrāvoja visu lauku un gar kapiem ejošie cilvēki jutās saviļņoti no kāda augstāka spēka. Tauriņi lidinājās virs koku galotnēm un pār maza bērna vaigu nopilēja prieka asara. Viss bija beidzies.

//ar šo - 10. stāstu tad nu beidzu ciklu, kurš saucas "Pavasara spēles". Kādu laiku nerakstīšu.
0 paraksti iegrāmatoties

Zemapziņa.
4/21/04 03:28 pm
Tikko bija nolijis pavasara pirmais lietus un zaļums spraucās ārā pa visām zemes porām. Gaisā smaržoja asfalts - klusi, klusi. Saule tikmēr slēpās aiz debesīm un spēlējās ar lietus lāsēm, kuras vēl nebija paspējušas nokrist. Varavīksne uzmetās par starpnieku. Gluži tik ierastais Šveices siers šodien garšoja pēc Krievijas siera un smaržoja pēc zemes. Nevarētu teikt, ka Annai tas nepatika, drīzāk viņu tas patīkami pārsteidza. "Veltīšu visu šo dienu dabai", viņa teica. Viņa izgāja ārā, izklāja segu slapjajā zālē un nogūlās uz tās. Skatījās debesīs un domāja neskaitāmas domas par labāku pasauli. Anna bija māksliniece, kura strādāja neklasificējamā tehnikā. Viņa cepa olas, līdz tās ieguva brūno maliņu un tad viņa uzmanīgi noņēma to nost un līmēja kopā. Viņa veidoja ko līdzīgu audeklam, kuru varēja piekārt pie sienas. Raksti bija visdažādākie. Viņas darbus pirka sabiedrībā ietekmīgi cilvēki. Tā vismaz uzskatīja viņas zemapziņa. Patiesībā tie visi krājās bēniņos. Atnāca Andris, Annas bijušais klasesbiedrs un asi pateica: "Tu smirdi!". Patiesībā Anna nemaz nesmirdēja. Viņa smaržoja pēc paša svaiguma. Pavasara svaiguma. Andris par sevi bija tik augstās domās, ka pats uz sevi neskatījās itin nemaz. Visi vienmēr no viņa novērsās, jo viņš jebkurā cilvēkā atrada ko tādu, par ko tincinājās visu laiku. Viņš smaržoja pēc jaunas mājsaimniecības tehnikas. Iespējams, ka viņam skauda, ka viņš bija tāds un ne citādāks. Uzjundīja kūpinājumu smarža, vīns garšoja pēc tintes. "Ar visu to, kas notiek apkārt, ar tām visām greizībām, es esmu šeit un priecājos par to, ka daba ir pareiza", nodomāja Anna un iedzēra vīnu. Ar tādu elegantu grāciju viņa nolika vīna glāzi vietā. Kļavai izspraucās trešā lapa pašā galotnē. Tā uzplauka acumirklī. Tai nebija tā zaļuma, kas parasti ir tik nobriedušām lapām. Tai bija maigi zaļa nokrāsa, kā tikko izplaukušai, maziņai lapiņai. "Skaists tonis", noskatījās Anna. Viņa iegāja atpakaļ mājā un apņēmās no ceptās olas miziņas izveidot ko līdzīgu tādai lapai. Drīzāk ne lapai, bet lapas tīklam. "Tikai kur lai dabon tik skaistu zaļo krāsu", viņa vaicāja. Annai ideja bija rokā. Iesākumā viņa izveidoja lapas tīklu un tad piestiprināja to pie viena no zemākajiem kļavas zariem. Pēc brīža lapas tīkls jau bija skaistajā tonī. Un, cik tas fantastiski smaržoja! Apkārtējie Annu uzskatīja par dīvainu, taču tā jau ar tiem māksliniekiem ir. Viņiem ir sava pasaule, savi uzskati un savs dzīves redzējums. Viņi ir autonomi. Annas raksturīgākais ieradums bija vienmēr neapēst līdz galam, lai arī cik maz ēdiena paliktu. Vienmēr ledusskapī bija kāds šķīvis, uz kura bija palicis mazs gabaliņš no kāda ēdiena. Kad viņa brauca autobusā, tad vienmēr skatījās savā atspulgā, kurš bija stiklā. Skatījās un taisīja visādas grimases. Viņai bija pilnīgi vienalga, ko par to domāja, un, nereti arī teica apkārtējie. Mākoņi izklīda un sāka sildīt spoža saule. "Mana saule", iesaucās Anna. Saule varbūt arī nebija viņas, taču tas, ko viņa redzēja, gan. Viņai piederēja viss tas, ko viņa varēja redzēt. Piederēja tādēļ, ka neviens to viņai nespēja atņemt. Ikvienam cilvēkam ir līdzīgi. Mums pieder tas, ko mēs redzam. Varbūt ne vienmēr priekšmeti, kurus mēs redzam, bet gan tas, kas fokusējas mūsu acīs. Anna pielēca kājās un sāka dejot aiz prieka. Aiz prieka, kuru viņai arī neviens nespētu atņemt. Tas bija viņas un tikai viņas prieks. Egoiste viņa nebija, taču pret lietām, kuras fiziski varēja piederēt viņai, Anna raudzījās ļoti egoistiski. Bites, vācot medu, dūca ausīs. Visa daba bija atmodusies. Bite nopirka no viņas skaisto lapas tīklu, bet Anna tikai turpināja priecāties. "Es esmu brīva", viņa sauca. Un brīvībā arī aizlidoja prom. Prom, lai atgrieztos.
0 paraksti iegrāmatoties

Pastorāle.
4/20/04 11:10 pm
Mazā Eva meža malā lasīja vizbulītes. Viņa, savā naivajā bērna prātiņā, gribēja uz mājām paņemt kaut nedaudz meža. Pavisam niecīgu daļiņu, lai mazā bērna sirds justos laimīga. Viņa saplūca sūnas un ielika tās savā somiņā. Lielā ātrumā meža malai patraucās garām viens vilciens, tad otrs. "Un ko tie cilvēki iegūst, kas brauc ar to vilcienu, kurš ir pirmais? Vai tie iegūst laiku? Vai tie pagarina savu dzīvi par dažām minūtēm? Tie neiegūst neko. Tie tikai zaudē." Eva pievērsās vizbuļu lasīšanai. Pretējā pusē dega zāle un dzīvā radība, kura tur tajā brīdī bija. Eva sāka raudāt, jo šķietami bezspēcīgās bērna rokas tur neko nevarēja darīt. "Tā nav godīgi, tā nedrīkst", viņa kliedza. Pāri debesīm pārlaidās medūza. Tā nolaidās zemāk un zemāk, līdz kļuva par zemi. Ilzītes acis iepletās, redzot šos brīnumus. Kaut kur tepat netālu dzirdēja atveramies durvis. Cerību durvis. No tām iznāca vecs vīrs, kurš vizuāli līdzinājās Evas vectēvam. Viņš lēni, ar piepūli piegāja klāt Evai un sacīja: "Nebīsties manis! Esmu šeit, lai skaidrotu." Viņš tik tiešām izskatījās gudrs un dzīves pieredzes bagāts. Eva mežā jutās droši. "Eva, tu netici sev! Vispirms tev ir jānotic sev un tad tu varēsi palīdzēt citiem." Uzpūta vējš, durvis aizcirtās un vecītis bija prom. Eva kavējās atmiņās. No viņa plūda tik silts strāvojums, ka to nebija reāli sajust starp dzīvajiem. Viņa apsēdās meža malā, kura bija viscaur saules apspīdēta. Rieteņa saule. Tik skaista, varena un reizē arī mīļa. Eva kādu brītiņu domāja par to, ko sacīja vecais vīrs. Zeme palika dzeltena, it kā tā prasītu pēc uzmanības un reizē arī palīdzības. Mušiņas lidinājās virs uguns, it kā tās spētu ko līdzēt. "Tās ir pārāk mazas, lai ticētu sev un citiem", nodomāja Eva. "Re, atslēga tev ir rokā", ierunājās balss no nekurienes. No meža izlīda čūska, klusi pielavījās Evai un sakoda viņu, neviena netraucēta ielīda ugunī un uzplaiksnīja. "Man jātic sev, man jātic sev, man jātic, ka man nekas nekait", Eva klusi pie sevis runāja. Gāja laiks un viņas stāvoklis tikai pasliktinājās. Taureņi griezās ap viņu, uzburdami zelta sētu. Eva aizvēra acis un tai parādījās sieviete, tērpta viscaur gaiši zilā. Pāris vārdi no viņas mutes un Eva attapās. "Šī sieviete taču bija mana ticība!" Čūskas kodums bija sadzijis un nu viņa bija spēka pilna. Eva ticēja lietum, ticēja ūdenim. Un tas sāka līt aumaļām. Uguns nodzisa. Vēl tikai vajadzēja atdabūt atpakaļ ikvienu dzīvību, kura bija gājusi bojā šajā lokālajā stihijā. Zeme pamazām pieņēma savu normālo krāsu. Eva no visa spēka ticēja dzīvajai radībai. Viss sakustējās un pateicās viņai par labajiem darbiem. Acumirklī Eva pārvērtās par Dzeltenu taureni un aizlidoja tur, kur ticība to nesa.
0 paraksti iegrāmatoties

Atkusnis.
4/19/04 08:11 pm
Bērns bija, pārdevēja bija un viņas notecējušie vaigi arī bija. Viss izskatījās kā tādā ūdens skartā gleznā. Viņi bija divi vien tukšajā veikalā. Viņas puse slēpās aiz sasistās stikla vitrīnas un bērns knapi tai varēja redzēt pāri, pareizāk sakot, bērns tai nemaz neredzēja pāri, bet gan paceltu galvu bombardēja savus skatienus tieši virsū pārdevējai. "Tā ir viņu vaina, ka 4 gadīgs bērns neredz pāri letei. Vajag taču uzlikt kaut kādu paaugstinājumu, lai mazie varētu justies kaut nedaudz respektēti no pieaugušo puses", viņš nosvērti nodomāja. Bija tālais 1990. gads. Sociālisma un kapitālisma mija, kas viņa prātā bija iespiedusies visai nekontrastaina. Vitrīnas bija tukšas, tikai viens siera gabals bija palicis uz metāla paplātes. To viņa bērnam piespiedoši gribēja iesmērēt, izmantojot savu pārākumu. Viņš nobijās un aizskrēja prom. Pie Brīvības pieminekļa Repše lasīja savus traktātus par brīvu valsti, par nākotni, par zvaigznēm. Atvērās priekškars un bērns bija cirkā. Savādi, bet toreiz tas viņā izraisīja tādu kā sajūsmu. Tagad viņš tai vietai vairs negrib ne tuvumā rādīties. Varbūt tādēļ, ka vairs nevar nopirkt cukura vati. Nezinu, neprasiet man. Operas ēka tikmēr lēni, bet centīgi drupa pa gabaliem. Turpat netālu bija izvietojies puķu tirgus, no kura vairs ir palikušas tikai atmiņas. Mazais bērns visu laiku bija pieaugušo manipulētības upuris. Māte gāja uz trolejbusu, bērnam arī vajadzēja iet līdzi, māte gāja uz tramvaju, bērnam arī vajadzēja iet līdzi. Faktiski, varēja jau arī neiet, bet tikai tad atmiņā tiktu iespiesti nejauki vārdi. Iespiesti neapzināti. Māte ar dēlu devās un tramvaja Centrāltirgus tramvaja pieturu. Tramvajs izgriezās no līkuma un braši uzņēma ātrumu dzelteno telefonbūdiņu virzienā. Bērnam spilgtāk atmiņā bija palikšas dzeltenās telefonbūdas, jo tās bija viņa tik mīlētajā rajonā. Arī partijnieku māju viņš spētu atpazīt starp miljoniem citu. Ejot cauri privātmāju masīvam rēja suns. "Droši vien, tu, pēc gadiem 15 būsi jau miris", bērns nosodoši pateica sunim. Suns apklusa, ielīda būdā un lielām acīm nebeidza lūkoties bērnā. Bērnu mājās gaidīja kaķis, kurš bija izkritis no otrā stāva loga. Izkritis vairākkārt, bet ne bērna vainas dēļ. Viņš ļoti mīlēja savu kaķīti, taču kaķa māte reiz bērnam bija uzlekusi virsū un tādēļ viņš īpaši nelīda cilāt kaķi un mīcīt pa rokām. Tas varētu beigties traģiski abiem. Mazā bērneļa lielās acis izstūmās uz balkona ar slotiņu rokā. Viņam bija speciāli nopirkts tīrīšanas komplekts, kurā ietilpa birstīte, slotiņa un šaufelīte. Slotiņa bērnam netīšām izkrita no rokām un tas palika nemierīgs. Diena bija saulaina un ārā bija silts. Pēcpusdienā viņš ar savu omi izgāja ārā. Ome, protams, aizlīda klausīties pagalma sapulci, bet bērns gāja meklēt slotiņu. To viņš neatrada. "To droši vien, bija pievācis sētas varonis Peķka - patukls pusaugu puišelis - slāvs, kurš nemācēja ne vārda latviski, bet braukalēt ar savu škoļņiku gan", nodomāja mazais puišelis. Bērns ļoti mīlēja savu omi, viņš izmantoja ik reizi, kad ar viņu varēja iet ārā. No rīta parasti kopā ar omi tika iznesta miskaste. Kamēr ome strādāja, tikmēr viņš bija bērnu dārzā. Caurmērā viņam tur patika, bet vienīgais, ko viņš bērnu dārzu sistēmā būtu vēlējies reformēt, bija diendusas gulēšana. To viņš nespēja ciest līdz matu galiem. Dažreiz bērns nespēja izprast audzinātāju rīcību tualetes apmeklēšanas sakarā. "Ar kādām tiesībām viņa atļauj diendusas laikā tualeti apmeklēt tikai vienu reizi? Ja nu es esmu dabūjis kādu slimību, vai daudz dzēris un man vajag uz tualeti? Viņai taču faktiski nav tādu tiesību aizliegt man apmeklēt tualeti!" Bērns bija palicis dusmīgs, bet audzinātāja bija dusmīgāka par viņu vienmēr. Vai, arī tikai tēloja dusmīgo veceni. Viņa grupiņu audzināja 2 audzinātājas. Tuvāka viņam bija tā, kura mācīja rēķināt. Otra, kura mācīja rakstīšanu, bija tā, kuru viņš nemīlēja. Pēcpusdienas zīmēšanas stundās, bērns allaž skatījās, kā gaismas stari lūzt pret akvārija stiklu un krāsu spektrā veido ko līdzīgu varavīksnei. Laikā, kad visa grupiņa bija ārā, uzmanība vienmēr tika pievērsta lidmašīnām, kurām tepat netālu bija nolaišanās un pacelšanās vieta. Ik reizi, kad kāda lidmašīna lidoja pār viņu galvām, visi sinhroni bļāva: "Man tēētīīīīs!" Bērnu dārza teritorijā bija baseins, kuru bērns kaunējās saukt šai vārdā. Tas drīzāk atgādināja bedri, kurā varētu bērt atkritumus. Vasarās pārējie grupiņas biedri uz turieni gāja peldēties, domājams, ka nereti arī saķēra kādu kaiti. Viņš tagad labprāt aizbrauktu uz to vietu, kur glabājas tik daudz viņa bērnības atmiņu un pabūtu tur ilgāku laiku. Viņš no pagājušās vasaras zina, ka bērnu rīcībā ir palicis tikai pus bērnu dārzs. Pārējo ir okupējuši visāda veida komerciālie uzņēmumi. Pat autoskola. Lai gan, ja tā padomā, kur tad viņu nav? Tās ir visur. Kā sēnes pēc lietus. Bērns palika skatīties zaļumā un atmiņās. Viņš tur arī palika un nenāks atpakaļ kādu laiku.
0 paraksti iegrāmatoties

Noslēgtība.
4/18/04 06:06 pm
Viņā pusē bija istaba. Tajā iekšā bija pudele, bet šis stāsts nebūs par pudeli, bet gan par meiteni, kura tai atradās blakus. Atradās blakus un cepa kefīru. Smaka istabā bija neciešama, es pat teiktu, nepanesama. Bet viņa to spēja, jo bija neordinārs cilvēks. Viņa allaž ņēma no svešiem cilvēkiem makulatūru un dedzināja to savā virtuves izlietnē. Viņai patika spēlēties ar nāvi. Tāpat arī žurkām, ar kurām viņa bija tik saradusi, ka nolēma apsēst istabu. Jasmīna viņu sauca. Viņai bija lielas acis, šauras lūpas un maza bērna naivs skatiens. Viņa bija pieaugusi fiziski, taču garīgi tas nebija iespējams. Jasmīna gribēja izbeigt savas mocības uz šīs pasaules, bet tikai nezināja kā. No fiziskās bērnības viņai bija saglabājusies tikai viena atmiņa - māte lasa viņai grāmatu: "Viens no šīs tautas pamatpaņēmieniem spīdzināšanā ir ūdns pilināšana uz galvas, līdz trešajā dienā subjekts nobeidzas." Viņa nezināja, kas ir "subjekts", taču vārda "nobeigties" jēgu viņa zināja gan. Vismaz apjauta. Pagalmā viņai mirka drēbes. Katru rītu viņa tās laistīja ar ūdeni, lai dienvidu saulītē ietu zem tām sēdēt un sagaidīt pilienus savas galvas centrā. Patiesībā no tā viņa tikai cieta. Jasmīnas māte bija ietekmīga juriste, kura no savas meitas jau bija atteikusies sen. Viņa to aiznesa uz trakomāju. Tur viņu uzaudzināja un palaida brīvībā, jo nevienam ļaunu viņa nedarīja. Kefīrs bija pārcepies un karsts. Viņa paķēra pannu un uzgāza sev šo masu virsū. Viņai nebija nekas. Dabas fenomens. Nekas viņu nespēja ievainot fiziski. Viņa apsēdās savā krēslā un pa aizkvēpušo logu skatījās uz debesīm. Jasmīnai ļoti patika skatīties tai virzienā un meklēt mākoņu līdzību ar lietām visapkārt. "Re, kur cepetis aizlidoja", viņa iesaucās un aplaudēja. Viņa dzīvoja kādā Latgales sādžā pie meža. Apkārtējie allaž šai mājai gāja ar līkumu, pareizāk sakot, kad sēņoja, tad nekad negāja Jasmīnas mājas virzienā. Viņa izgāja ārā un apsēdās pļavas vidū. Gāja stundas, bet viņa nelūkoja iet prom. Nāca nakts un kaut kur no meža dzirdēja pūci. "Visneiedomājamākais", viņa teica un atkārtoja neskaitāmas reizes. Savādi, ka viņa spēja šo vārdu pateikt bez kļūdām, kuru normāls cilvēks parasti pirmajā reizē putro. Netālu no viņas mājas bija viduslaiku senkapi ar baznīcas kalniņu. Pa naktīm viņa gāja tur. Jasmīna ne no kā nebaidījās. Viņa klīda pa kapiem, gar pieminekļiem un runājās ar savu iedomu tēliem. Bet varbūt tie bija īsti? Varbūt trakie redz vairāk kā mēs? Krūmi sakustējās. Viņa ieraudzīja lūsi un gāja tam tuvāk. "Ak, tu manu zilonīt", viņa mīlīgi teica. Lūsis nožāvājās. Jasmīna sāka tam glaudīt muguru, līdz tas apgūlās. "Vai negribi kefīru? Es tev to tūlīt atnesīšu." Viņa izvilka no kabatas melnu, trīcošu ļumekli. "Še, ēd! Man ir vēl. Man ir daudz kefīra un daudz papīra. Man ir daudz draugu, radu, prātiņa." "Es zinu, tu esi noburts princis", viņa sajūsmināti teica. Lūsis izskatījās noguris no viņas uzmācīgās mīlestības. Viņi abi aizmiga. No rīta Jasmīna atmodās kapā, lūsis bija iztecējis, līdzīgi kā ūdens saujā. Lapas, sajaucoties ar skujām, bira tai virsū. Jasmīna, noprazdama, ka ir ziema, ēda daudz zaļumus. "Jāuzkrāj taču vitamīnu rezerves", viņa klusībā pie sevis nomurmināja. Lapas čabēja un viņa jutās droši - kapā apsegta. Pie viņas ciemos atnāca žurkas - tās pašas, kas bija mājā. Tās bija viņas žurkas, viņai piederēja visas īpašumtiesības uz tām. Sākās koncerts, kas bija veltīts viņai. Viņa dziedāja un klausījās reizē. Mežs bija viņas pavadītājorķestris. Vējš - soloinstruments. Drēbes ritmiski pilēja un viņa tās arī dzirdēja, žurkas taisīja čaboņu visapkārt. "Nu, ko cilvēkam vairāk vajag", viņa kādam prasīja un iegūlās atpakaļ kapā uz palikšanu. Vienīgi kefīrs vēl bija palicis neizlietots. "Tas nākamajām paaudzēm", viņa atbildēja. "Katrs mēs cenšamies ieiet vēsturē. Dažiem izdodas, dažiem ne. Jasmīnai izdevās. Ieklausieties trakajos un jūs sapratīsiet dzīvi!" Šie viedie vārdi skanēja no nekurienes. Tas laikam bija vējš. Un Jasmīna sajaucās ar viduslaikiem. Jasmīnas un barona kokteilis.
1 paraksts iegrāmatoties

Akordeoniste un es.
4/17/04 07:26 pm
Es iegāju viņas istabā. Faktiski es to drīkstēju, jo gadi man to ļāva. Tur stāvēja kladīte ar nodriskātām malām. Necila izskata kladīte, kura sevī saturēja tik daudz domu un atziņu, ka pasaule no tās daudz iegūtu, taču ņemt es nedrīkstēju. Izlasīju pirmo dzejoli, kas patrāpījās pa rokai.

"Ar tādu kā gcārjui
Es skatos uz pasauli
Kā ncelai būnte
Es Maita,
Jo man jābūt ljeā."
Izlasījis šo, es sapratu, ka viņa slimo ar disleksiju. Neārstējama slimība. Bet doma taču viņai bija. Viņa domāja pareizi, runāja pareizi, taču ar likšanos, ka rakstīts tiek pareizi, vien nepietika. Rakstīja viņa, diemžēl nepareizi. Palīdzēt viņai nespēja neviens. Tikai cīņa. Šī cīņa, kas bija tik grūta un reizēm šķita bezcerīga, viņai spēja palīdzēt. Es biju šeit, lai to pateiktu. Savādi, bet es pirms tam to nezināju un šī zināšana man uzkrita virsū ne no kurienes. Dzirdēju akordeona skaņas. Skanēja J'y suis jamais allé. Es atpazinu, ka šī ritmiski izspēlētā skaņu virkne bija no Amēlijas. Tas mani nomierināja, jo es parasti sāku stresot, kad nezinu, kas notiek apkārt vai neapjaušu notiekošā jēgu. Ienāca Marta. Viņa pat nebija pārsteigta, ka es esmu iegājis viņas privātīpašumā. Vienīgais ar ko es varēju attaisnot šo rīcību, bija gadu atļauja. Viņa bija drīzāk priecīga. Viņa sāka griezties ātrā deju solī pa istabu. "Tev ir disleksija.", es teicu. "Es zinu, par ko tu vakarnakt sapņoji.", atbildēja viņa. "Nu, nu, par ko tad es sapņoju?", es vaicāju viņai. Es biju pārliecības pilns, ka uz šo jautājumu viņa nespēs atbildēt un ka viņas iepriekš sacītais bija tikai strupa atbilde manis sacītajam. Ķēde. "Tu biji laukos. Tu paslēpi savu kursa biedreni tur, jo biji cerībā, ka vilkatis - viņas bijušās skolas klases biedrs - neatradīs viņu tur. Taču tie bija maldi. Viņš viņai gribēja nodarīt pāri un pēdējā brīdī tu paspēji notēmēt un izšāvi." Es biju šokā. Mana sirdsdarbība paātrinājās. Es iekritu krēslā, kurš, par laimi, bija tieši aiz manis. "Spēlē! Spēlē akordeonu!", es izmisīgi teicu. Man elpa aizsitās. Viņa saprata, kas par lietu un tūlīt sāka spēlēt. Mans asinsspiediens strauji nokritās. Viņa bija laimīga, ka viņai dota šī iespēja - spēlēt akordeonu. Viņa stāstīja, ka bieži dodas uz lidostu un tur spēlē savu akordeonu, jo tur esot lieli plašumi. Tur vienā vietā esot pārrauts žogs un pa to tad viņa arī tiek iekšā lidostas teritorijā. Lidmašīnas sāka nolaisties straujāk. Viņa teica: "Man nu ir laiks iet." Viņa man atstāja zīmīti, kurā bija rakstīts: "Es esmu sapņu redzētāja un tulks vienā. Slimība man ir tādēļ, lai es tos nevarētu pierakstīt." Ar to man viss bija skaidrs. "Tātad viņai ir laba atmiņa.", es izsecināju. Es kliedzu: "Pagaidi! Pagaidi, iesim kopā uz lidostu!" Es viņu atradu kāpņu telpā. Viņa bija nomirusi ar infarktu. Es piezvanīju ātrajiem, noņēmu viņai akordeonu un devos lidostas virzienā. Ilgi meklēju, taču atradu caurumu, par kuru viņa man stāstīja. Devos iekšā un skrejceļa galā apsēdos zaļajā zālē. Bērnībā apgūtā klavierspēle lieti noderēja. Tagad es to daru katru dienu - eju uz lidostu spēlēt akordeonu, lai lidmašīnām nebūtu tik garlaicīgi nosēsties un pacelties. Marta par tām rūpējās, tagad šis pienākums bija pārgājis manā ziņā. Tagad par tām bija jārūpējas man, citādi tās paliktu nepaklausīgas un krist zemē, mestu nost spārnus un darītu visādas citādas lietas. Patiesībā es sargāju cilvēkus. Ar savu spēlēšanu. Un tikai. Vairāk arī neko nevajadzēja - lai tikai cilvēki būtu drošībā. Skumjas sariesās manās acīs. "Ko es izdarīju?! Es taču viņu vēl varēju glābt!". Marta nāca manā virzienā. Es sāku lēkāt aiz prieka. Nokrita pirmā lidmašīna. "Nāc, spēlēsim kopā!", es teicu. Nokrita otrā lidmašīna. Mēs sākām spēlēt un es pat negribēju zināt, kā viņa ir spējusi atdzīvoties. Galvenais bija tas, ka viņa ir dzīva. Pārējais bija mazsvarīgs. No skaidrām debesīm sāka birt sniegs. Mēs palikām par skulptūra un mūs nosauca "Akordeonisti arvien". Tādēļ lidmašīnas arī vairs nekrīt.
0 paraksti iegrāmatoties

Dilemma.
4/17/04 12:39 am
Kaspars un Elīna bija draugi. Pāris. Viņi Stāvēja Fudzi kalna viņā pusē un raudzījās uz ziedošajiem ķiršu kokiem. Tie abi bija saplūduši vienotās domās un gribēja iztaisīt pašnāvību. Uz zemes mētājās maisiņš. Visa debess bija kā noklāta ar Moment līmi. Pēc tās smaržoja viss ārs. Atlidoja zvirbulis un sāka birdināt gaužas asaras. "Kāpēc tu tā dari?", vaicāja Kaspars. Zvirbulis ieknāba tam rokā un aizlaidās prom. Torijs cēli slējās līča vidū, kur zvejnieki lika tīklus. Kaut kur tālumā skanēja koto skaņas. Japānas motīvi - tādi kā senāki. Kaspars saņēma Elīnas roku un raudzījās viņai acīs. Viņa acis jautāja: "Varbūt tomēr nevajag?". Elīnas acis nolaidās lejup. Lejā bija tikai sīkas lietiņas, izzūdošas perspektīvā. Tikai cik tās tālu var izzust, ja tām ir matērija zem kājām, kura nestiepjas tālāk iekšā nekurienē - tā stāv, kur ir stāvējusi un nemaz nevīžo kustēt no vietas. Nekas to nevarēja piespiest kustēties, tā ietiepīgi un spītīgi palika savā vietā. Nepiekāpīgā matērija, maita tāda! Elīnai nebija citas izvēles. Viņi nokāpa no kalna un redzēja zvejniekus atgriežamies no zvejas. Bija vakars un uzlecošās saules zeme bija rietošās saules zeme. "Arī tas ir skaisti!", teica Kaspars. Elīna klusēja. Viņi raitā solī devās pilsētas virzienā. Pilsētā viss mudžēja no krāsām. Reklāmas, skaņas un haoss. Trīs vārdi, kas raksturoja šo pilsētu, un, varbūt pat valsti. To zināja tikai zvirbulis, taču viņš jau bija krietnā gabalā. Sieviete ar kroplām kājām nokrita ielas vidū, kur bija pamatīga cilvēku gaļas plūsma. Tā gaļa migrēja uz visām pusēm, it kā nespētu atrast savu vietu. Kaspars pieskrēja sievietei palīdzēt piecelties, taču tā viņam uzbļāva un iesita. Pūlis sievieti samina. Viņas vairs nebija, jo gaļa to bija iznīcinājusi. Elīna piegāja pie strūklakas, kura bija turpat netālu. Tā bija ūdens un krāsu saspēle. Elīnai likās, ka mājas draudīgi grib tai sagāzties virsū un nogalināt viņu. Viņa piesteidzās pie Kaspara. Puisis viņu mierināja. Lai arī Kaspars zināja, ka viņai ir paranoja, viņš tomēr mīlēja viņu tādu, kāda viņa bija. Elīna pietiekoši daudz zināja par plūdiem un to sekām, lai sirgtu ar šo kaiti. Visvairāk viņa baidījās no viesuļvētrām. Viņai tik tiešām bija grūti dzīvot šādā pasaulē, kur likās, ka viss tai gāzīsies virsū un centīsies nobeigt. Viņa regulāri tika sazāļota. Neviens viņai neko parasti neprasīja. Visi tikai izlēma viņas vietā. Elīna to vairs nespēja izturēt, tādēļ arī vēlējās vienreiz to izbeigt. Kaspars nebija tāds, tādēļ viņi bija atraduši viens otru un bija tikai soli no tā, lai būtu kopā mūžīgi. Laicīgā mīlestība - tā ar kuru mēs saskaramies uz zemes, nav mūžīga. Madrigāls. "Vai tu gribi kļūt par šo bezmērķīgi klīstošo gaļu, kas ir apkārt?", vaicāja Kaspars. Elīna pasmaidīja. Tas nozīmēja "jā". Kaspars šādu atbildi nebija gaidījis, taču, ja meitene vēlējās, tad tas bija jādara. Viņš nonāca pretrunā ar sevi, jo pirms tam nedarīja to, ko gribēja darīt meitene. Tātad viņš bija patmīlis, cūka un kretīns vienā. Elīna to neaptvēra. Viņi iejuka pūlī un smējās no visas sirds. Tas bija tik forši - iejukt pūlī un bezjēdzīgi klīst. "Pilsēta ir liela un mēs tā varēsim klīst kaut visu nakti, kaut visu dienu, kaut visu mūžu." Tie bija pirmie vārdi, ko Elīna bija izrunājusi dzīvodama uz šīs pasaules. Kasparu tas nepārsteidza, lai gan viņš trīcēja no iekšējā prieka un saviļņojuma. Tā viņi klīda visu nakti, līdz pārguruši no rīta devās uz viesnīcu. Uz labāko viesnīcu pilsētā, no kuras augšējā stāva varēja redzēt pilnīgi visu, kas notiek pasaulē. Tikai vajadzēja gribēt. Kaspars lādēja savu sirdi, taču iemeslu tam zināja tikai zvirbulis. Vēlā pēcpusdienā abi pamodās un apmainījās skatieniem. Tie saturēja tik daudz informācijas, ka abu galvas teju vai neplīsa pušu. Viņiem abiem bija tikai viena doma. "Mēs esam nolemti būt kopā. Iesim un beidzot izdarīsim to!", sacīja Elīna. Viņi aizgāja uz Fudzi un nostājās tieši tajā pašā vietā, kur vakar. Paspēra vienu soli un... Viņi bija kopā mūžīgi, tikai lejā atrada beigtu zvirbuli, kurš kritiena brīdī it kā būtu svēris 120 kg. Un tāds gaļas blāķis bija nācis lejā un atsities pret matēriju, kura, maita tāda, negribēja kustēt no vietas. Matērija nogalināja viņus visus 3, tikai tur bija vēl līdzdalībnieks - mīlestība. Kalnā iezīmējās viņu abu silueti un zvirbulis meta piruetes kalna virsotnē. Viesnīcas īpašnieks stāvēja uz savas viesnīcas jumta un vēroja šo plejādi. Visa daba smaidīja. Viss ārs smaidīja. Un ķiršu koki lēja nektāru.
0 paraksti iegrāmatoties

Pasaules redzējums.
4/16/04 10:29 pm
Viņš bija bomzis. Viņu sauca Arvīds. Katru rītu viņš nāca no Zinātņu akadēmijas puses uz Centrālo tirgu. Tirgū viņš negāja, bet gan allaž sēdēja pieturā. Neviens nezināja, kur viņš nakšņoja. Neviens nekad nepamanīja, no kurienes viņš izrodas pēc brīža, kad nakts savu plīvuru no zemes bija aizvākusi un skaisti salocījusi. Viņš uzradās it kā ne no kurienes, bet tanī pašā laikā viņš bija te - visur. Un viņš man sacīja tā: "Jūs, citi cilvēki, uzskatāt bomžus par neatņemamu sabiedrības sastāvdaļu, kas patiesībā tā arī ir, taču ne tik daudz sabiedrības, kā neiztrūkstošu pasaules mehānisma zobratu. Mēs, šie pēc skata necilie cilvēki, patiesībā esam ieslodzīti šajā pasaulē. Mēs nevaram no tās aiziet, aiziet tā, kā jūs to saprotat. Katram bomzim ir savs pienākums. Tas ir tikai viens, jo dot vairākus tāda veida būtu vienkārši necili un zemiski no likteņa puses. Mēs esam pasaules pierakstītāji. Tādi, kā melnās kastes lidmašīnās, taču tikai mēs sevī neglabājam ievākto informāciju, bet gan nosūtam to zālei. Jā, tai pašai zālei, kas aug mums apkārt ārā. Tik šķietami primitīvā organismā, kā zāle, ir ierakstīta visa cilvēces vēsture. Mēs esam pasaulē notiekošo procesu reģistrētāji". Arvīda pienākums bija reģistrēt visas pasaules zāles gaisa patēriņu milisekundēs. Viņš šķietami skatījās apkārt un pētīja cilvēkus, taču patiesībā viņš ar acīm spēja redzēt pat vissīkāko mikro procesu, kas notika zālē. Viņš bija Auretānijas (tā sauca Latvijas teritoriju un daļu Krievijas, šo cilvēku sabiedrībā) apgabala galvenais pierakstītājs un ietilpa arī pasaules pierakstītāju padomē, tādēļ viņam arī bija uzticēts tik svarīgs pienākums. "Jūs vaicāsiet, kādēļ es dzeru?", vaicāja Arvīds. "Un es atbildēšu: "Tādēļ, ka es mēģinu kaut nedaudz atslābināties no lietām, kas man ir jādara. Tas taču ir tik grūti - visu mūžu skatīt šo procesu". Patiesībā daudzi bomži dzēra. Un dzēra tikai šī iemesla dēļ - lai atslābinātos. Nereti gadījās, ka strīda laikā viņi viens otru nogalēja. Strīdējās viņi ne jau par to, ka zeme ir apaļa, vai kurš ies pēc šņabja, bet gan par savām profesionālajām lietām. Pasaulē eksistē bomžu nezūdamības likums. Viņu āriene bija viņu pazīšanās zīme. "Jūs no mums izvairāties, taču mēs patiesībā esam tie, kurus ir jāgodā. Par bomzi var palikt jebkurš cilvēks, ja viņā iemiesojas bomža gars. Bomža gari šajā pasaulē allaž ir bijuši konstantā skaitā. Tiklīdz viens bomzis tiek nogalināts, tā bomža gars meklē kādu ķermeni, kurā iemiesoties un caur kuru darīt sev uzticēto pienākumu. No tā neviens nav pasargāts un no tā var atbrīvoties tikai nogalinot savu miesu. Arī govis mums ir jāgodā. Indieši šajā ziņā ir pasteigušies mums priekšā un iecēluši visas govis svēto kārtā. Govis ir tās transformētājas, kas transformē zālē esošo informāciju zemapziņā. Viņas apēd zāli un informāciju izlaiž caur sevi un tad tālāk tā tiek pievienota kopējam zemapziņas burbulim. Mēs nemitīgi staigājam pa zemapziņu, ieelpojam to, izelpojam to. Tā uzsūcas īpašos gadījumos - tā vienkārši nemaz ieelpot zināšanas sevī nevar.", sacīja Arvīds. Viņš likās gudrs. Es atcerējos sievieti, kura regulāri brauca ar autobusiem un piedāvāja savu produkciju: "Autobus` saraksti 10 santīmi. 37., 38., 41., kto žilaet?" Viņai bija ļoti savāda intonācija, kad viņa ikreiz sacīja šo šķietami vienkāršo frāzi. Neviens to nespēja pateikt tā, kā to spēja viņa. Uz brīdi man iešāvās prātā doma - varbūt viņai arī ir kāds pienākums un viņa ir viena no likteņa izredzētajām? To es nezināju, taču pavaicāju Arvīdam. Viņš pasmaidīja. "Viņa ir liktenis." Izdzirdējis šo frāzi es apsēdos uz līdzenas vietas. "Es esmu redzējis un dzirdējis likteni? Šo vienīgo pasaulē esošo starp 6,5 miljardiem dzīvu cilvēku? Un redzējis vairākkārt?", es vaicāju. "Jā, lai cik arī dīvaini tas neliktos, tā ir.", sacīja Arvīds. "Tad kādēļ viņa ir tāda, kāda ir, nevis kāda bagāta uzņēmēja, kura dzīvo Beverlihilzas turīgāko cilvēku rajonā?", es nesaprotoši pavaicāju. "To gan pajautā viņai pašai!". Arvīds no kabatas izvilka sudraba blašķīti un iedzēra. Tur bija spirts. Tīrs medicīniskais spirts. Apstākļi sakrita par labu man, vai arī likteņa sieviete tā bija lēmusi. Es izdzirdēju viņas tik ierasto frāzi autobusā un sāku gavilēt. Es pieskrēju viņai klāt. "Vai jūs patiesi esat liktenis?", es pazemīgi pavaicāju. "Izkāpsim nākamajā pieturā ārā.", viņa klusi čukstēja. Mēs izkāpām un apsēdāmies uz soliņa. Mans pirmais jautājums viņai bija: "Kādēļ jūs nedzīvojat Beverlihilzā un neesat miljonāre?" "Tādēļ, ka tad es nebūtu pieejama visiem.", viņa atbildēja. Tā mēs tur norunājām visu vakaru, līdz es pamanīju, ka atrodos kosmosā. "Kur tu mani ved?", es prasīju. "Es tev kaut ko parādīšu." Mēs ielidojām dūmakā, kura bija purpura krāsā. Tāds skaistums. Viņa man parādīja Apokalipses Jātnieku, kurš dzīvoja vienā laikā ar mani. Viņš bija parasts, kādas Ungārijas būvfirmas projektu vadītājs. "Kādēļ tu man to rādīji?", es pavaicāju. "To tu izdomā pats!" Acumirklī viss skaistums pagaisa un es attapos tajā pašā autobusa pieturā. Tur bija ūdens skaitītājs. Tas rādīja 3. stundu naktī. Es devos māju virzienā. Atslēdzu durvis un iegāju viesistabā. Tur sēdēja Apokalipses Jātnieks. "Es atnācu tevi nogalēt, jo tu zini, kas esmu un ko daru". Es tam metu ar sudraba gredzenu, kas man bija uz pirksta. Tas trāpīja tieši acī un izgāja cauri galvai. "Paldies, tu mani atbrīvoji". Viņš izgaisa. Ārā bija tik silts, ka es nosalu. Nakts mani ietina savā plīvurā un aiznesa zālē. Jūs elpojat mani.
2 paraksti iegrāmatoties

Bērna mācība.
4/15/04 09:56 pm
Jāzeps ar Arni no rīta devās uz skolu. Viņi abi mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un par cik dzīvoja netālu no Rīgas Radio Rūpnīcas, katru rītu devās uz skolu ar tramvaju. Rīts bija vēss un Saule bija tikko sākusi aust. Agrs pavasaris, kad kokiem vēl tikai pumpuri bija. Jāzeps nogūlās uz zemes un pielika kreiso ausi pie sliedes. Arnis nodomāja, ka bērns būs pārmācījies, tādēļ būtu labi pēc stundām aiziet pie skolas psihologa. "Ko tu tur dari?", vaicāja Arnis. "Klausos. Klausos kā mežs skan.", atbildēja Jāzeps. Sliedes sāka sīkt, jo tuvojās tramvajs. Jāzeps ātri atrāva ausi nost no sliedēm. Tā bija sarkanzila un sūrstēja. "Labi, ka nepiesala klāt, tad vispār būtu pilnīgā dirsā!", teica Arnis. Jāzeps klusēja un pielika roku pie sūrstošās auss. Visu ceļu līdz skolai viņš turēja roku uz auss. Jāzeps skolā uzvedās ļoti savādi - ne tā kā parasti. Viņš mēdza daudz jokot, tēlojot psihiski nelīdzsvarotu cilvēku, taču šoreiz pēc jokiem tas neizskatījās. Viss bija daudz nopietnāk. Matemātiskās analīzes laikā Jāzeps izvēlās no skolas sola, aizvēlās līdz skolotāja galdam un sāka kratīties it kā viņam būtu epilepsijas lēkme. "Bet varbūt tā ir epilepsijas lēkme?", nodomāja Arnis. Arnis pielēca kājās un skrēja pie Jāzepa. Klasē esošie turpināja iesākto darbu un izlikās neko neredzam. "Jūs esat idioti, vai? Vai neredzat, ka cilvēkam ir slikti? Viņam taču vajag palīdzēt!", kliedza Arnis. No apkārtējo puses nebija vērojama nekāda reakcija. Arnis Jāzepu aiz rokas izvilka no klases un kaut kā aizdabūja līdz medpunktam. Jāzeps atjēdzās un piecēlās kājās it kā nekas nebūtu bijis. Arņa ausīs skanēja Šopēna Sonāte Nr.2. Viņš sabijās un nobļāvās: "Stop! Pietiek!". Skanēšana tūdaļ apklusa, it kā kāds būtu ar āmuru sitis pa klavieru stīgām. Jāzeps uz viņu skatījās lielām acīm un bija manāmā neizpratnē par Arņa rīcību. "Nu, tagad psihologu, kurš norīko mani pie psihoterapeita, laikam vajadzēs man...", klusībā pie sevis nodomāja Arnis. "Ejam mājās!", viņš skaļi un spalgi ieķērcās. "Labi.", atbildēja Jāzeps. Viņi devās uz Centrālās stacijas pusi. Pieturā Jāzeps atkal nogūlās uz zemes un pielika ausi pie sliedēm. Viņš šoreiz klausījās kāpas, taču ne cik ilgi viņš to darīt nevarēja, jo tramvaju satiksme šajā dienas posmā bija diezgan aktīva. Viņi iekāpa 4. tramvajā un devās māju virzienā. Braucot mājās, viņiem raisījās sarunas ar konduktori par tādām dziļi filosofiskām tēmām, kā "laiks", "visuma sākums" un "Dievs". "Nākamā pietura - Radio rūpnīca", teica balss skaļrunī. "Nāc, Jāzep, tā ir mūsējā!", teica Arnis. Jāzeps vien nespēja beigt runāt ar konduktori. Pirms viņi izkāpa no tramvaja, konduktore Jāzepam sacīja: "Pamēģini saklausīt Dievu. Nekas tev neizdosies, jo Dieva nav - esmu tikai es!". Teikusi šos vārdus, viņā parādījās Monas Lizas smaids un viņas acis iemirdzējās baltas. Tramvajs aizbrauca aiz līkuma. "Uzkavēsimies vēl drusku pieturā, es gribu saklausīt Dievu!", teica Jāzeps. Arnis negribīgi pamāja galvu. Jāzeps pieliecās pie sliedes. Acumirklī viss palika tumšāks un jau nākamajā mirklī viss atkal bija kā iepriekš. It kā būtu noraustījusies elektrība. "Ko tu dzirdi?", vaicāja Arnis. "Pagaidām vēl tikai jūru.", attrauca Jāzeps. "Bet tu taču gribēji saklausīt Dievu, vai ne tā?", pajautāja Arnis. "Jā, bet to es varu saklausīt tikai tad, ja izklausīšu cauri jūru.", droši sacīja Jāzeps. "Jā, jā, kā tad! Tad tev vajadzēs saklausīt kādu kuģi, kas dreifēs jūras vidū, tad sīkāko no visiem moluskiem un tā tālāk.", ciniski teica Arnis. Saulei priekšā aizgāja mākonis. Pēkšņi viss apstājās. Visai dzīvajai dabai bija ieslēgta "pause" funkcija. Jāzeps un Arnis bija vienīgie cilvēki uz šīs necilās pasaules, kuri tanī brīdī spēja dzīvot reālā laikā. "Jāzep, pietiek klausīties, lien nost no sliedes, tramvajs nāk!" Jāzeps sāka smaidīt. "Jāzep, tu galīgs āmurs esi, tevi tūlīt sašķ..." Asiņu nebija nekur. Arnis pielika roku priekšā mutei, viņa acis iepletās. Jāzeps, kura seja nu bija izkropļota (daļa no tās vispār vairs nebija un gandrīz visa bija saplosīta), piecēlās kājās un teica Arnim: "Tu esi īsts draugs! Paliec sveiks! Es tevi nekad neaizmirsīšu!". Viņš mēģināja pasmaidīt ar to daļu, kas tur vēl bija atlikusi. Varēja redzēt, kā tur atrodošie muskuļi savelkas. Viņš bija laimīgs un iekāpa tramvajā. "Nākamā pietura – Paradīze." Durvis aizvērās un tramvajs pabraucis gabaliņu, izzuda pavisam. Arnis, tik pamanīja, ka vadītāja bija tā pati konduktore, ar kuru tik aizrautīgi bija sarunājies Jāzeps. Ejot mājās Arnis gremdējās domās. "Varbūt viņš bija izredzētais? Varbūt tādēļ, ka bārenis? Bet viņš dzīvoja kopā ar mums un es viņu biju pieņēmis kā brāli. Vai tad viņam šai dzīvē bija slikti? Sākumā varbūt, taču noteikti ne no brīža, kad mēs viņu paņēmām pie sevis. Varbūt liktenis mums viņu bija piespēlējis, lai mēs mācītos no viņa? Tad kādēļ tieši es, kādēļ ne kāds cits un kādēļ ne visa cilvēce? Vai arī es esmu izredzēts? Nezinu. Zinu tikai to, ka reiz atkal satikšu viņu." Arnis bija zaudējis valodu un bija daļēji paralizēts no šoka. Tās bija pēdējās domas, kuras viņš savā pelēkajā vielā bija apstrādājis. Nu, vairs nav nekā. Nav pat atmiņu. Pat daļa instinktu ir pazudusi. Arni aizveda uz psihoneiroloģisko slimnīcu, kur viņš nemitīgi tika zāļots, it kā tas viņam, ko līdzētu. Tas viņa smadzenes tikai bojāja. Viņš tur pavadīja 3 mokpilnus gadus. Spējat iedomāties, 3 mokpilnus gadus dzīvot sazāļotam un manipulētam?! 1096 dienā notika brīnums. Viņš bija pilnīgi vesels, tikai it kā ar citu prātu. Viņš atcerējās savus vecākus, radus, kaut ko nedaudz par sevi. Jāzepu viņš atcerējās kā savu brāli. Skumjie notikumi saistībā ar viņu bija pagaisuši no viņa atmiņas nebūtībā, tāpat kā lielākā daļa pirms tam tur esošās informācijas. Arī paralīze bija pārgājusi. Balss tam teica: "Ja reiz draugi, tad draugi līdz kapa malai." Viena kapa mala jau bija. Tagad būs otra. Un tad viss. Viss atkal no sākuma tam noliktajā laikā. Konduktore tā to bija nolikusi. Viņa zināja, ko dara.
6 paraksti iegrāmatoties

Stāsts ar laimīgām beigām.
4/15/04 08:45 pm
Viņa stāvēja un turēja rokās telefona klausuli, kura bija brutāli atvienota no paša telefona. Viņa stāvēja un nekustējās. Klausule pīkstēja tā, it kā otrā galā būtu aizņemta līnija. Visapkārt plīvojas liesmas. Viņa bija aplī, kuru nesargāja nekas un tādēļ bija lemta iznīcībai. Bija pavasaris. Kūlas laiks. Liesmas nāca arvienu tuvāk un tuvāk, līdz viņa sāka manāmi svīst. Visapkārt tumsa un skaļa elsošana. "Kur es esmu?", viņa vaicāja. Ieskrēja māte. "Nomierinies, meitiņ, nomierinies. Ir nakts, tev gluži vienkārši rādījās murgi." Viņa pacēla telefona klausuli. Tā pīkstēja, bet ne tā it kā otrā galā būtu aizņemts, bet gan tā it kā tā lūgtos Dieva žēlastību pār visiem cilvēces grēkiem. Meita satrūkās. Istabā bija jūtama piedeguša cepeša smarža. Smaržoja labi, taču pats cepetis bija nelietojams, tādēļ māte to izbaroja cūkām. Tas bija cūkas cepetis. Tika izveidota atgriezeniskā saite. Klausule lūdzās. Tās lūgšanas pieņēmās spēkā. Pīkstēšana palika tik neciešami skaļa, ka no vienas auss meitai sāka tecēt asinis. Viss apklusa. Ieskrēja māte, trīcošām rokām. Kaut kas pie loga nemitīgi skrapstēja, taču ārā nevienu neredzēja. "Man noteikti izlikās", padomāja meita. "Taču, kas noticis mātei? Kādēļ viņa tā trīc, it kā redzējusi pašu nelabo?" Uz šo jautājumu atbildi nespēja rast neviens. Uzausa rīts, taču ne tāds, kā tam būtu jāuzaust standartā, bet kaut kāds citādāks - ar nenosakāmu krāsu pie apvāršņa un citām savādām īpašībām, kuras nebija identificējamas. Meita juta, ka šī diena būs tā īstā, tikai viņa nezināja kas tik neparasts viņu sagaidīs. Viņa uzģērba mēteli un izgāja ārā. Gaiss bija dzestrs un tā vien vēstīja, ka būs silta diena. Viņa ielika roku kabatā un sataustīja matus - savas mātes matus. Tie bija auksti. Piepeši viņa izdzirdēja, ka kaut kas mājā nokrita. Skaņa bija līdzīga koka priekšmetam atsitoties pret betona grīdu. Meita ātri ieskrēja mājās, klupdama, krizdama uzskrēja uz otro stāvu un tad uz mātes istabu. Viņa redzēja, ka miesa karājās pie lustras stiprinājuma. Tā bija māte. Meita piegāja tai klāt un izvilka no kabatas matus un iespieda tos mātes aukstajā rokā. Viņa ļoti mīlēja māti un vēlējās tai allaž būt blakus. Meita sāka histēriski bļaut un no viņas savainotās auss ļoti strauji sāka tecēt asinis. Meita ieskrēja savā istabā, paķēra telefona klausuli, izskrēja pļavā un nometa sērkociņu pērnā gada izkaltušajā zālē. Pagāja ļoti mazs laika sprīdis un visa pļava jau bija liesmu pārņemta, tikai ap meitu bija izveidojies aplis, kas pamazām saruka mazāks un mazāks. Klausule atkal pīkstēja. Tā šoreiz lūdzās par māti un meitu. Pīkstēšana pazuda un dobja balss klausulē sacīja: "es taču tev teicu, ka nevajag spēlēties ar elektrību."
1 paraksts iegrāmatoties

Vecākus pukstus