- Stāsts ar laimīgām beigām.
- 4/15/04 08:45 pm
- Viņa stāvēja un turēja rokās telefona klausuli, kura bija brutāli atvienota no paša telefona. Viņa stāvēja un nekustējās. Klausule pīkstēja tā, it kā otrā galā būtu aizņemta līnija. Visapkārt plīvojas liesmas. Viņa bija aplī, kuru nesargāja nekas un tādēļ bija lemta iznīcībai. Bija pavasaris. Kūlas laiks. Liesmas nāca arvienu tuvāk un tuvāk, līdz viņa sāka manāmi svīst. Visapkārt tumsa un skaļa elsošana. "Kur es esmu?", viņa vaicāja. Ieskrēja māte. "Nomierinies, meitiņ, nomierinies. Ir nakts, tev gluži vienkārši rādījās murgi." Viņa pacēla telefona klausuli. Tā pīkstēja, bet ne tā it kā otrā galā būtu aizņemts, bet gan tā it kā tā lūgtos Dieva žēlastību pār visiem cilvēces grēkiem. Meita satrūkās. Istabā bija jūtama piedeguša cepeša smarža. Smaržoja labi, taču pats cepetis bija nelietojams, tādēļ māte to izbaroja cūkām. Tas bija cūkas cepetis. Tika izveidota atgriezeniskā saite. Klausule lūdzās. Tās lūgšanas pieņēmās spēkā. Pīkstēšana palika tik neciešami skaļa, ka no vienas auss meitai sāka tecēt asinis. Viss apklusa. Ieskrēja māte, trīcošām rokām. Kaut kas pie loga nemitīgi skrapstēja, taču ārā nevienu neredzēja. "Man noteikti izlikās", padomāja meita. "Taču, kas noticis mātei? Kādēļ viņa tā trīc, it kā redzējusi pašu nelabo?" Uz šo jautājumu atbildi nespēja rast neviens. Uzausa rīts, taču ne tāds, kā tam būtu jāuzaust standartā, bet kaut kāds citādāks - ar nenosakāmu krāsu pie apvāršņa un citām savādām īpašībām, kuras nebija identificējamas. Meita juta, ka šī diena būs tā īstā, tikai viņa nezināja kas tik neparasts viņu sagaidīs. Viņa uzģērba mēteli un izgāja ārā. Gaiss bija dzestrs un tā vien vēstīja, ka būs silta diena. Viņa ielika roku kabatā un sataustīja matus - savas mātes matus. Tie bija auksti. Piepeši viņa izdzirdēja, ka kaut kas mājā nokrita. Skaņa bija līdzīga koka priekšmetam atsitoties pret betona grīdu. Meita ātri ieskrēja mājās, klupdama, krizdama uzskrēja uz otro stāvu un tad uz mātes istabu. Viņa redzēja, ka miesa karājās pie lustras stiprinājuma. Tā bija māte. Meita piegāja tai klāt un izvilka no kabatas matus un iespieda tos mātes aukstajā rokā. Viņa ļoti mīlēja māti un vēlējās tai allaž būt blakus. Meita sāka histēriski bļaut un no viņas savainotās auss ļoti strauji sāka tecēt asinis. Meita ieskrēja savā istabā, paķēra telefona klausuli, izskrēja pļavā un nometa sērkociņu pērnā gada izkaltušajā zālē. Pagāja ļoti mazs laika sprīdis un visa pļava jau bija liesmu pārņemta, tikai ap meitu bija izveidojies aplis, kas pamazām saruka mazāks un mazāks. Klausule atkal pīkstēja. Tā šoreiz lūdzās par māti un meitu. Pīkstēšana pazuda un dobja balss klausulē sacīja: "es taču tev teicu, ka nevajag spēlēties ar elektrību."