- Akordeoniste un es.
- 4/17/04 07:26 pm
- Es iegāju viņas istabā. Faktiski es to drīkstēju, jo gadi man to ļāva. Tur stāvēja kladīte ar nodriskātām malām. Necila izskata kladīte, kura sevī saturēja tik daudz domu un atziņu, ka pasaule no tās daudz iegūtu, taču ņemt es nedrīkstēju. Izlasīju pirmo dzejoli, kas patrāpījās pa rokai.
"Ar tādu kā gcārjui
Es skatos uz pasauli
Kā ncelai būnte
Es Maita,
Jo man jābūt ljeā."
Izlasījis šo, es sapratu, ka viņa slimo ar disleksiju. Neārstējama slimība. Bet doma taču viņai bija. Viņa domāja pareizi, runāja pareizi, taču ar likšanos, ka rakstīts tiek pareizi, vien nepietika. Rakstīja viņa, diemžēl nepareizi. Palīdzēt viņai nespēja neviens. Tikai cīņa. Šī cīņa, kas bija tik grūta un reizēm šķita bezcerīga, viņai spēja palīdzēt. Es biju šeit, lai to pateiktu. Savādi, bet es pirms tam to nezināju un šī zināšana man uzkrita virsū ne no kurienes. Dzirdēju akordeona skaņas. Skanēja J'y suis jamais allé. Es atpazinu, ka šī ritmiski izspēlētā skaņu virkne bija no Amēlijas. Tas mani nomierināja, jo es parasti sāku stresot, kad nezinu, kas notiek apkārt vai neapjaušu notiekošā jēgu. Ienāca Marta. Viņa pat nebija pārsteigta, ka es esmu iegājis viņas privātīpašumā. Vienīgais ar ko es varēju attaisnot šo rīcību, bija gadu atļauja. Viņa bija drīzāk priecīga. Viņa sāka griezties ātrā deju solī pa istabu. "Tev ir disleksija.", es teicu. "Es zinu, par ko tu vakarnakt sapņoji.", atbildēja viņa. "Nu, nu, par ko tad es sapņoju?", es vaicāju viņai. Es biju pārliecības pilns, ka uz šo jautājumu viņa nespēs atbildēt un ka viņas iepriekš sacītais bija tikai strupa atbilde manis sacītajam. Ķēde. "Tu biji laukos. Tu paslēpi savu kursa biedreni tur, jo biji cerībā, ka vilkatis - viņas bijušās skolas klases biedrs - neatradīs viņu tur. Taču tie bija maldi. Viņš viņai gribēja nodarīt pāri un pēdējā brīdī tu paspēji notēmēt un izšāvi." Es biju šokā. Mana sirdsdarbība paātrinājās. Es iekritu krēslā, kurš, par laimi, bija tieši aiz manis. "Spēlē! Spēlē akordeonu!", es izmisīgi teicu. Man elpa aizsitās. Viņa saprata, kas par lietu un tūlīt sāka spēlēt. Mans asinsspiediens strauji nokritās. Viņa bija laimīga, ka viņai dota šī iespēja - spēlēt akordeonu. Viņa stāstīja, ka bieži dodas uz lidostu un tur spēlē savu akordeonu, jo tur esot lieli plašumi. Tur vienā vietā esot pārrauts žogs un pa to tad viņa arī tiek iekšā lidostas teritorijā. Lidmašīnas sāka nolaisties straujāk. Viņa teica: "Man nu ir laiks iet." Viņa man atstāja zīmīti, kurā bija rakstīts: "Es esmu sapņu redzētāja un tulks vienā. Slimība man ir tādēļ, lai es tos nevarētu pierakstīt." Ar to man viss bija skaidrs. "Tātad viņai ir laba atmiņa.", es izsecināju. Es kliedzu: "Pagaidi! Pagaidi, iesim kopā uz lidostu!" Es viņu atradu kāpņu telpā. Viņa bija nomirusi ar infarktu. Es piezvanīju ātrajiem, noņēmu viņai akordeonu un devos lidostas virzienā. Ilgi meklēju, taču atradu caurumu, par kuru viņa man stāstīja. Devos iekšā un skrejceļa galā apsēdos zaļajā zālē. Bērnībā apgūtā klavierspēle lieti noderēja. Tagad es to daru katru dienu - eju uz lidostu spēlēt akordeonu, lai lidmašīnām nebūtu tik garlaicīgi nosēsties un pacelties. Marta par tām rūpējās, tagad šis pienākums bija pārgājis manā ziņā. Tagad par tām bija jārūpējas man, citādi tās paliktu nepaklausīgas un krist zemē, mestu nost spārnus un darītu visādas citādas lietas. Patiesībā es sargāju cilvēkus. Ar savu spēlēšanu. Un tikai. Vairāk arī neko nevajadzēja - lai tikai cilvēki būtu drošībā. Skumjas sariesās manās acīs. "Ko es izdarīju?! Es taču viņu vēl varēju glābt!". Marta nāca manā virzienā. Es sāku lēkāt aiz prieka. Nokrita pirmā lidmašīna. "Nāc, spēlēsim kopā!", es teicu. Nokrita otrā lidmašīna. Mēs sākām spēlēt un es pat negribēju zināt, kā viņa ir spējusi atdzīvoties. Galvenais bija tas, ka viņa ir dzīva. Pārējais bija mazsvarīgs. No skaidrām debesīm sāka birt sniegs. Mēs palikām par skulptūra un mūs nosauca "Akordeonisti arvien". Tādēļ lidmašīnas arī vairs nekrīt.
-
0 parakstiiegrāmatoties