sarežģītais zvirbulēns

vakar nogaršoju spraitu, kas tika gādāts īpaši ravenai. nu ritīga skābe es jums teikšu. ko tādu var dabūt iekšā tikai pamatīgi atšķaidītu ar tekilu. bet labāk - atdot to spraitu mammai - lai indē kukaiņus - un dzert tekilu vienu pašu.

Bērnībā man riebās dzeja. Patiesībā - nevis riebās, bet es to nesapratu. Es nespēju saprast, kā lieli
onkuļi un tantes var ņemties ar pantu rīmēšanu - tā vietā, lai celtu gaišo komunisma nākotni un taisītu noderīgas, taustāmas lietas. īpaši nesaprotama man bija dzeja bez atskaņām un skaidras, nepārprotamas domas. Nu, tāda uz šito pusi:

zāle tik zila
un debesis zaļš
bet polšs tikai pusē

Atskaņas piešķir dzejai tādu matemātiskumu, pareizu formu. Un pareizam, manuprāt, bija jābūt visam -
arī dzejai. Tā es bērnībā domāju. «Un ko tu domā tagad?» - jūs prasīsiet. Tagad es vairs nedomāju.