sarežģītais zvirbulēns

paņem kādu dzejoļu krājumu un no tajā esošo dzejoļu rindiņām saliec sev jaunu dzejoli.

Bērnībā man riebās dzeja. Patiesībā - nevis riebās, bet es to nesapratu. Es nespēju saprast, kā lieli
onkuļi un tantes var ņemties ar pantu rīmēšanu - tā vietā, lai celtu gaišo komunisma nākotni un taisītu noderīgas, taustāmas lietas. īpaši nesaprotama man bija dzeja bez atskaņām un skaidras, nepārprotamas domas. Nu, tāda uz šito pusi:

zāle tik zila
un debesis zaļš
bet polšs tikai pusē

Atskaņas piešķir dzejai tādu matemātiskumu, pareizu formu. Un pareizam, manuprāt, bija jābūt visam -
arī dzejai. Tā es bērnībā domāju. «Un ko tu domā tagad?» - jūs prasīsiet. Tagad es vairs nedomāju.