vai dzīves jēga ir mūžīga cīņa un tiekšanās pēc sava sapņa piepildījuma? kad sapnis sasniegts, dzīve kļūst piepildīta un tāpēc bezjēdzīga.

Comments

Ljev Tolstoj reiz ir teicis, ka vinjam depresija un neveeleeshanaas dziivot uznaak tad, kad dziivee viss ir perfekti.

Sanaak sava veida dogma...
un pašnāvību skaits ir vislielākais tieši attīstītajās valstīs..
stulbi, bet apmēram.
...

tik mana tieksme pēc alus ir nepiepildāma. pat tad, kad man viņš ir, un es jūtos piepildīts, mana dzīve vairs neliekas bezjēdzīga.. ;)
kad sapnis piepildiits, tad rodas jauns sapnis .. un taa visa dziive paiet tiecoties uz sapnju piepildiijumu!
bet ja sapņu nav. tad dzīve ir tukša, jo nav ko piepildīt.
un kaa ir tef?
nekā. nekādu dižu sapņu. tik pāris lietas, ko gribu izdarīt. bet tās nevar saukt par mērķi.
saliek kopaa vairaakus sapniishus .. sanaak meerkjis! :)))
nū, tie jau nav arī sapnīši..
eh!

skatos dazhi jau maajaas ... dazhiem briivdienas saakushies .. dazhi laimiigi!
ou, jē - zac rait :)))
ceru, ka ne...
dzīve ir tas tiekšanās process... mērķi jau nemaz nav obligāti jāsasniedz. vai, ku gudri sanāca pateikt;)
lai kaut kur tiektos, jābūt virzienam, mērķim. citādi sanāk tik tāda klaiņošana.
tad teikšu citādi: vienmēr jābūt mērķim, uz ko tiekties. ja viens sasniegts, jāizvirza jauns. bet svarīgāka, manuprāt, ir tieši tā tiekšanās. jo, kad mērķis sasniegts, ir tāda bēdīga sajūta blakus gandarījumam
par to jau runa, ka paliek tā bēdīgā sajūta blakus. un ko darīt, ja mērķa nav vispār?
ja es kādā brīdī neredzu mērķi, tad jūtos gana švaki. parasti jau kaut kāds mērķītis atrodas, lai nav pārāk bēdīgi, bet, piemēram, šobrīd es tā īsti nevaru saprast par savu lielo mērķi, kas tas par zvēru tāds ir
man nav lielā mērķa. nespēju vairs atcerēties, vai kādreiz vispār ir bijis. tagad sāku domāt un pārvērtēt to, kas es gribu būt un ko darīt. mani itkā apmierina pašreizējais stāvoklis. taču tas nav tas, kā es gribētu pavadīt visu mūžu. kamēr mācījos, es par to nedomāju. tad viss mainījās un nebija arī laika par to domāt. tagad dzīve kaut kādā mērā ir apstājusies uz vietas. un man rodas tāda dīvaina sajūta, kad par to domāju..
tas jau laikam ir tikai normāli, ka tu mainies, mainās tavi uzskati par dzīvi un tā. ko tur lai es vēl saku?:P
patiesībā mani uzskati nemaz tik ļoti nav mainījušies pēdējos gados. vienīgi esmu sācis vairāk domāt par to, ko es gribu no dzīves. līdz šim esmu paļāvies uz to, ka dzīve pati visu noliek savās vietās. viss itkā ir labi, bet kaut kā tomēr pietrūkst.
sievietes?
:D
piedo, sasmējos. :)

nu jā zināma taisnība tev ir. pietrūkst sievietes, kas mīlētu mani un kuru mīlētu es. kaut kā tā.
bet pietrūkst vēl kaut kas. tikai kas - to es nezinu..
tas jau arī nebija baigi nopietni domāts:)

mož tāda kā rutīna iestājusies?
tad es esmu visu pareizi sapratis. ;P

droši vien tā ir rutīna. un tāda kā apjausma, ka nekas īpaši jau nemainīsies. vismaz būtībā ne.
njā. lai kaut ko būtiski mainītu, ir baigi daudz jāpiestrādā.
jep, turklāt es nezinu ko un uz ko mainīt.
tas jau tas trakākais drošvien
tā jau ir. ja es zinātu, ko gribu, tad atliktu tikai rīkoties.
manuprāt tā ir mūžīga, kad sasniegts viens sapnis, tad uzrodas nākamais, tās ir progresējoš proces, un jo vairāk tev ir jo vairāk vajag.
bet ja neuzrodas - ja dzīvē ir tikai viens sapnis (piem., uzkāpt uz mēness)? kad tas sasniegts, tad viss..
vai tad ir tā, ka cilvēkam var būt tikai vins sapnis?
nu ja ir un ja viņš sasniedz to sapni un pēc tam jūtas laimīgs un piepildīts, tad dzīvo laimīgi, bet es nezinu vai ir tā, ka civlvēkam var būt tikai viens sapnis, tas jau laikam ir tāpat kaa ar dzīves jēgu, ka galvenais lai būtu kam dzīvot, savādāk vispār nekam nav jēgas
nu labi. varbūt cilvēku, kuriem ir tikai viens, liels sapnis nav daudz. bet ir tak tik daudz cilvēku, kuriem vispār nav dzīvei sapņu, mērķu.
man liekas baigi briesmīgi, ja cilvēkam dzīvē nav nekādu mērķu, nav uz ko tiekties, tas ir pats drausmīgākais kas vien var būt, tad jau vispār bez maz nav jēga dzīvot-tāda eksistēšana vien sanāk.
bet dzīve tad sanāk eksistēšana, kurai tu izdomā mērķi..
nu ne gluži :)
a tu meklē mērķi šobriid ?
kāpēc ne gluži?

vispār nea, īsti nemeklēju. esmu iestrēdzis starp domu, ka dzīvei nav mērķa/jēgas (kā vien dzīve pati par sevi, t.i. - enjoy the life) un cerību, ka apgaismība par dzīves mērķi/jēgu pati atnāks pie manis.
man ir līdzīgi
Visi sapņi nekad nepiepildās - un tas pat ir labi :) Un īstenībā , es tiešām no tām domām baidos - kad būšu paveikusi visu ko man vajadzēja ,sasniegusi visu ,ka tad varētu saprast ka nemaz jau man tas afūno laimes sajūtu nesagādā:/
un ja nu sapņu nemaz nav. tad nav arī ko piepildīt, pēc kā tiekties.

"televīzija man ir atņēmusi spēju sapņot" - Bārts Simpsons
Dziives jeega nevar buut sava ego apmierinaasana. nevar dziivot tikai sev, lai kaa mees to gribeetu. Tacu jaabuut ir kaadam augstaakam ideaalam, tikai kam ir jautaajums?
kāpēc ne sev, kāpēc citiem? nu, labi - tikai sev vien dzīvot nav iespējams, jo jārēķinās ar citiem (ja grib dzīvot sabiedrībā). mēs visi dzīvojam sev. pat ja daram labu citiem, mēs bieži vien to daram daļēji sevis dēļ - lai mēs justu gandarījumu par to, ka esam palīdzējuši utt.

tieši tā - kas ir tas augstākais? kā to atrast, noskaidrot?
Cits to meklee religijaa, cits materiaalajaa pasaulee. Mani uztur Faith, bez taas mana eksistencei nebuutu jeegas.
ticība kam?

March 2013

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31      
Powered by Sviesta Ciba