| |
[Sep. 28th, 2025|03:44 pm] |
no pagājušās vasaras droši vien visspilgtāk atmiņā iespiedīsies diena, kad pieliku punktu darbiem laicīgāk un devos meklēt vētru, bruņojusies ar visiem iespējamiem fotoaparātiem, kādus te pa skapjiem un plauktiem varēju saskribināt, bet beigās atradu tikai Talking Heads "Once in a Lifetime" pilnā skaļumā pati savās austiņās...
bet nekad jau nevar zināt...
atmiņas vispār sarežģīta padarīšana. |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2025|07:04 am] |
kapos nebiju spērusi kāju visu vasaru. V., mammas vīrs, aizveda un palīdzēja. nekad tur parasti neraudu. šoreiz sapinkšķējos. vienmēr atstāju tur sveces sarkanos stikla trauciņos un baltus ziedus, kas tur kā savāds īstums rēgojas starp vienveidīgi spilgtiem mākslīgo ziedu kalniem. Miķeļa kapos, kur mamma, cits stāsts - blakus kļava kā svētība, jo rudeņos jāšiverējas, it kā mamma bikstītu, lai tik ceļos un daros, jo kustība ir dzīvība.
kaut kā tā.
nezinu, ko darīt ar uzacīm.
vienmēr es tās ievēroju.
vienmēr esmu bikstāma.
saņemties kaut kam vispār varu tikai tad, ja mani nokaitina.
vakar nosūtīju viņam 3 garas ziņas. divas dienas es biju klusējusi. vai es varēju paklusēt ilgāk? nē.
I remember nothing. |
|
|
| |
[Sep. 27th, 2025|08:29 pm] |
"zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte"
redzu M. īsā nomodam līdzīgā sapnī. viņš tikai met kafijas automātā eiro monētas, bet kafiju tas neizsniedz.
tāpat visu laiku domāju par viņu.
zinu, ka viņš šodien ar mammu brauc uz Liepāju.
iztēlojos viņa rokas uz stūres.
iztēlojos, ka viņš atpakaļceļā sacenšas ar tumsu, vai paspēs nokļūt mājās ātrāk par tās atgriešanos.
nekā cita nav. ar mammas vīru bijām kapos. 5 gadi paiet 5. oktobrī. biju priecīga par iespēju parunāties. |
|
|
| |
[Sep. 27th, 2025|10:09 am] |
"Do not go gentle into that good night.
Rage, rage against the dying of the light." |
|
|
| |
[Sep. 26th, 2025|08:27 pm] |
pasēdēšu līdzās tumsai vēl kādu brīdi
Kavinsky - Nightcall |
|
|
| tukšpadsmit |
[Sep. 26th, 2025|06:40 am] |
vakar ļoti lepojos ar sevi, jo rīkojos pareizi, ko laikam gan nevarētu teikt par visu šo pēdējo laiku... bet droši vien ir taisnība arī tam, ko saka. ka "viss labs, kas labi beidzas".
tētis piezvana un aicina uz purvu. netieku līdzi, jo darbi, tāpēc man jānoklausās tēta versija par "Dzērvenīt". tētim daudz labu dziesmu repertuārā, bet šī un "Mēs tikāmies martā" ir divas viskaitinošākās.
nākošā nodaļa šajā grāmatā varētu saukties "tukšpadsmit rudens mirkļu". |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2025|06:29 am] |
"Why We Don’t Die"
by Robert Bly
In late September many voices
Tell you you will die.
That leaf says it, that coolness.
All of them are right.
Our many souls—what
Can they do about it?
Nothing. They’re already
Part of the invisible.
Our souls have been
Longing to go home
Anyway. “It's late,” they say,
“Lock the door, let’s go.”
The body doesn't agree. It says
“We buried a little iron
Ball under that tree.
Let’s go get it.” |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2025|06:15 am] |
 |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2025|05:43 am] |
"kādi tikai cilvēki nebrauc ceļojumos - resnāki par tevi divreiz, bet kalnu takas izložņā žiperīgāk kā dažs labs tievais. pelna mazākas naudiņas kā tu, bet sakrāj," saka tētis.
es tikai domāju, ka R. ir tik līdzīgs tētim, ka man skauž. es nevienam nelīdzinos. izkritu čigānam no ratu pakaļas.
vakardienas lietū solidarizējos ar visiem tiem ēdienu piegādātājiem, kuri vēl apbraukā pilsētu iešļūcenēs. man arī pofig. eju un nejūtu neko. kaut gan pie jūras droši vien jau justu. nāktos just.
veikalā kāds man aiz muguras, šķiet, telefonam saka, ka vēl nemaz neesot sācis un ka vēl tikai iesildoties, es tā arī nesadzirdu, par ko ir stāsts, bet vienalga sevī cīnos ar vēlmi mesties riņķī uz papēža un teikt, ka es arī, es arī vēl tikai to pašu.
Bill Laurance uzstāšoties Rīgā. neiešu, bet šorīt šo to paklausos.
mūzika pāri visam, vai ne? |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2025|11:32 am] |
|
man patīk, ka gandrīz neviens vairs nerunā par vasaru, es arī nerunāju, dažreiz vēl tikai iedomājos. cik lietaina, tukša tā bija. un tad es satiku parasto vīrieti tā, it kā man būtu kļuvis žēl vasaras, ka tā būs un paliks tik tukša un nekāda. un viss aizgāja pa pieskari. un tagad septembrim ir siltas, brūnas acis. mammai tādas bija. oktobris pienāks, dejos ap stieni un dziedās "I just don't know what to do with myself". novembrī man atkal gribēsies uzzināt, kāds kādam ir rokraksts. decembrī man neko nejautājiet. |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2025|10:02 am] |
 |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2025|07:38 am] |
viss šis man atgādina, kā reiz ar S. aizgājām uz vienu pasākumu - stāstu vakaru par piedzīvojumiem Indijā
tas bija tik savādi toreiz
jo šie divi cilvēki tikai runāja par to, kāpēc viņi bija devušies uz Indiju
mēs dīdījāmies nepacietībā uzzināt, kā viņiem bija gājis tur
bet nekas konkrēts tā arī nesekoja
nu viņi tur vēl bildes rādīja fonā
vismaz tās varēja aplūkot
un kaut ko secināt
ko nu katrs pats gribēja
secināt
(hmmm)
:) |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2025|07:29 am] |
visi man saka - kad vismazāk gaidīsi
bet es nedomāju, ka tas ir iespējams manā gadījumā
es vienmēr gaidu vismaz šo When You Least Expect It
un varbūt tāpēc ka
tukšumi parasti aizpildās tad
kad kaut kur, kur par daudz, kaut kas sarūk
pāri paliek:
- ūdens mirdzēšana
- acu aprašana ar tumsu
- kanēlis
- es aplaudēšu, kad Tu piezemēsies |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2025|05:30 am] |
šorīt esmu tāda palikšana, kas lūdzas, lai bēgu, ko kājas nes
jājā, labi, ka ir darbs un jumts virs galvas un viss tas blablablabla
bet ko tikai es neatdotu
bet nu labi
ko es no šī varu paņemt sev, es sevi tincinu
varbūt to, ka vismaz šis brīdis ir skaidra zināšana
turklāt tētis atgriežas mājās ar koferi, kas pilns ar austrumu saldumiem
clap when you land |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2025|03:54 am] |
I wish it would rain
- 10 kg kopš augusta sākuma
bet vajag vēl
un zinu, ka būs
tikai ceru, ka turpmāk ne tik strauji
vienkārši tā īsti negribas ēst kopš viņu satiku
sajūta, ka pārtieku no emocijām
tagad kopš mani atšuva pilnīgi un galīgi apetīte vispār neesoša
gribas tikai padzerties ūdeni
to arī daru
šorīt pie kājām izskalojas veci, sen okeānā izmesti ziņojumi pudelē - patīk, ko ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) secondplace rakstījusi
un es padodos
es vairs negaidu
ka kāds cits pateiks kaut ko tādu
ko galu galā vienmēr sev pasaku pati |
|
|
| |
[Sep. 21st, 2025|04:32 pm] |
šodien nav daudz vārdu.
ir daudz sāpīgumu.
bet satiku pūkainumu, mēs pabužinājāmies tā, kā pūkainumiem patīk - pie austiņas. |
|
|
| cinnamon |
[Sep. 21st, 2025|11:41 am] |
 |
|
|
| |
[Sep. 20th, 2025|07:14 pm] |
dzīve nav vienkārša
un es kļūdos un švīkājos, ķēpājos pati sevī
bet man viss patīk
man patīk, ka nekad neko nevar zināt
"būs tā, kā priekšnieks pateiks" tā, ka pat pīlādži nosarkst
"smalkās kaites" jeb mazās kaprīzes, kaut kas tāds, kas tevi padara par to, kas tikai tu vari būt
mīlēt varot tikai kādu, kurā pamani neprāta dzirksti
un es laikam tam piekrītu par visiem 100
reiz (sen) te netālu bija maza kafejnīciņa
tur varēja dabūt torti, kas saucās "kaprīze"
šoko biskvīts, daudz putukrējuma un savārīti ķirši |
|
|
| |
[Sep. 20th, 2025|01:03 pm] |
patīk kā filmās rāda ka galvenais varonis izlien no savas migas tikai lai sapirktos kaut ko neveselīgu, ātri uzsildāmu
un atgriežas mājās, lai turpinātu izvairīties no dzīves
es šodien esmu tā sajūta
neviena nav ne manī, ne arī ārpus manis
vismaz 100 km rādiusā
un nav slikti
varbūt nav arī galīgi labi
bet nav arī pavisam slikti
vienkārši reizēm es domāju
kas ir visi tie cilvēki, kas atbrauc
no savām tālienēm un apmetas
viesnīcā, kas tepat ap stūri un
kuras logā Dieva neesamību sludina pakaļkājās saslējies plastmasas zirgs
kas ar priekškājām balstās pret lampas kupolu
un visa tā konstrukcija noturas
jo priekškājas pie lampas pietītas ar skoču
kad eju garām
es vienmēr gan brīnos par šīs konstrukcijas noturību
gan arī iedomājos par Hold Your Horses
hold your horses, will you!
tas tiešām ir savāds viesnīcas skatloga elements
varbūt ar nolūku tur, lai pievērstu uzmanību?
lai nu kā
kā citi pārlasa grāmatas vai atgriežas pilsētās
tā es skatos uz šo dekorāciju viesnīcas skatlogā
tā ir brīnīšanās, it kā nespēšana noticēt
kas katru reizi man liek it kā apstāties un saminstināties tur |
|
|
| |
[Sep. 19th, 2025|09:12 pm] |
jūtos kā jūtos.
jūtos kā cilvēks, kurš piedalās tādās savādās sacensībās, kur kopā ar citiem dalībniekiem pēc iespējas ilgāk jānotur roka, piemēram, pie mašīnas, jo uzvar un mājās ar jaunu mašīnu aizbrauc tas, kurš noturas visilgāk, tikai es nezinu, kas tas ir, pie kā es turos. bet es zinu, ka es spītīgi turos pie tā jau ilgi un varēšu noturēties vēl kādu brīdi.
daudz izdarīju šodien.
nopirku divas brūnas žaketes.
kriminālas pumpas sametušās uz zoda.
cita apzīmējuma tām nav.
pateicīga mūzikai par mūziku. |
|
|