| |
[Jul. 6th, 2025|04:58 am] |
|
lasu un iztēlojos, ka esmu atbraukusi uz kādu tālu pilsētu, man ir daudz brīva laika, man ir vesela laika jūra. un es lasu viesnīcas numuriņā ar skatu uz tādu pašu viesnīcas ēku, kurā droši vien ir tādi paši viesnīcas numuriņi, kāds ir šis. skapī esmu iekārusi vienīgi mazu melnu vakarkleitu, bez kuras būtu varējusi iztikt, bet prombraucot man ir šķitis citādi un pašā pēdējā brīdī esmu to iemetusi pustukšam koferim pa virsu. ledusskapja dziļumos ir divas pudeles ūdens un granātābols. mani aizkustina teikumi. lielākā daļa teikumu mani atstāj vienaldzīgu, bet tie retie teikumi, kas mani aizkustina, ir patiešām labi teikumi, piemēram, "it seemed that every time she moved she raised dust". |
|
|
| |
[Jun. 20th, 2025|05:20 am] |
es stāvēju agru rītu
saulītē vērdamās
lai saulīte man iedeva
vieglu dienas gājumiņ
vai vai, bet 18. jūnijā LR3 raidījumā Rīta regtaims skanēja kaut kas tik ārkārtīgi skaists. izpildītāji bija postfolkloras grupa "Daba san". nekur citur neatrodu šo dziesmu tieši šajā izpildījumā diemžēl. bet nu LR arhīvos to var noklausīties šī raidījuma pirmajā daļā vairāk uz beigu daļu.
jauku Jums visiem vasaru, cik nu no tās vairs atlicis.
es gaidīšu savu atvaļinājumu, tik un tā man būs sajūta, ka esmu tās dienas bez jēgas iztērējusi, tad mazliet parosīšos, tad vēl 2 nedēļas viļāšu pusķieģeli, bet pēc tam jau augusts būs klāt. būkšķēs pret palodzēm plūmes un zvaigznes, gaismai būs apsūbējusi maliņa. |
|
|
| |
[Jun. 18th, 2025|06:00 am] |
neprotu vasaru. jūtos šausmīgi. kustos maz un nezinu, kā sevi piespiest doties pa ierastajiem pastaigu maršrutiem.
iepatikās paklusēt. es gan murminu kaut ko pati sev zem deguna nemitīgi. bet tas jau citādi. iesāku adīt. nezinu, ko es daru. vilina tā sajūta, man šķiet. ka nezinu, ko es daru.
ko es vakar nopirku? uzmini nu. štruntiņus, bez kuriem noteikti nevarētu iztikt. ierāmētu "bērns un balodis". nezinu, kur to likt, bet pēkšņi šķita, ka nevarēšu uz to neskatīties. pagaidām esmu to atstutējusi pret kafijas automātu.
pulksteni, tādu noname, kas nemaksāja gandrīz necik. rāda datumu, nedēļas dienu, laiku un soļus. nopirku siksniņas un ietvara krāsas dēļ. man tagad ir koraļļkrāsas periods.
visvairāk patika, ka bija jāmeklē, kur ielikt tam pulkstenim bateriju. es vispār nezināju, vai izdosies to piedabūt pie dzīvības. iemaldījos pulksteņdarbnīcā. bet tur!!!! tur tik mierīgi un klusi. kā uz kuģa. viens no pulksteņiem man tur mīņājoties nozvanīja īsu, bet brīnišķīgi saldsērīgu melodiju. pulksteņmeistars salīka pār manis pasniegto pulksteni tā, ka man nācās pastiepties pirkstgalos, lai viņu saskatītu pāri letei, bet tik un tā neko vairāk par viņa salīkušo muguru neieraudzīju. "jums palaimējās, ka vēl biju te. mans darbalaiks bija beidzies jau pirms stundas," šis laika zobratiņu pavēlnieks mani informēja, pasniegdams man manu jauno mīļmantiņu. noklausījos īsā, bet ļoti noderīgā pulksteņa lietošanas instrukcijā. samaksāju 7 eiro.
vēl nopirku Tūves Jānsones "A Winter Book".
vairs neko citu nenopirku. |
|
|
| |
[Jun. 13th, 2025|04:57 am] |
šodien priecīgi.
jā, varbūt maza un tāla, bet pavisam vientuļa un ļoti mana ir šī sala.
apskatījos bildēs uz strawberry moon, kas bijis vērojams kaut kad tagad.
šodien jāiesniedz pieteikums atvaļinājumam.
man liekas, ka visu vasaru līs tā, kā lija vakar. vai tas mūs iebiedēs?
nē: https://www.youtube.com/shorts/WJgqRLN6bes |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2025|09:45 pm] |
| [ | music |
| | The Marias - No One Noticed | ] |
Es nesaprotu, kā jūs varat būt tik salkani un tik pareizi. Es tā nevarētu. Negribētu varēt. Citādi viss kā parasti. Jaunu dziesmiņu manā radarā nav ilgu laiku un tad vienā jaukā dienā tās sabirst viena pēc otra. Nu, viss kā ar visu citu vienmēr. Lejā stāv mocis. Jau otro dienu. Smuks. Pamanu, jo pie stūres pielikts kāda dzīvnieciņa galvaskauss. Ja es būšu ļoti veca, būšu kā Ozijs. Mani un M. dialogi lielākoties būs par vienu un to pašu.
"Someone has been in my room and taken my beers away from my room."
"I don't think so darling. Who would do that? Who could possibly do that? Who's the beer thief? You. You're the beer thief." |
|
|
| |
[Jun. 10th, 2025|05:02 pm] |
Principā gatava vasarai, jo džinsenes man bija, bet šodien piesapņoju tām klāt divus baltus un vienu melnu t-krekliņu. Bez uzrakstiem, bez bildītēm, jo nekas tāds mani neuzrunāja.
Tā paiet dienas. Jūnijs uzņem apgriezienus. Man griežas galva. Vai tad Tev ne? Būtu jauki, ja mūsu galvas sagrieztos sinhroni. Manā saldētavā ir viens vienīgs Pols, kura neapēšanā es cītīgi trenējos. Tur nav pat ledus gabaliņu. Mani skumdina manas saldētavas aukstais tukšums. Mani iepriecina doma par Rūjienas saldējuma notiesāšanu Rūjienā.
Pašlaik, kad šo rakstu, esmu apmetusies kafejnīcā ar skatu uz bezgala skaistām kūkām, kuras man negribas, jo esmu paēdusi sātīgas pusdienas. Rakstot šo gribas atpogāt bikšu pogu, jo tā traucē, spiežas man vēderā.
Meitene pie blakus galdiņa lasa R. Barta "Sēru dienasgrāmatu". Es brīnos, kāpēc viņa ir izvēlējusies galdiņu, kas tik tuvu šim, pie kura nīkstu es, jo te ir vēl daudz citu galdiņu, pie kuriem neviens nesēž. Lai nu kā... Es kādu brīdi jūtos vainīga, ka ne par vienu vairs nesēroju. |
|
|
| "I ride my bike I roller skate don't drive no car" |
[Jun. 10th, 2025|05:32 am] |
es viņu atradu. savu "ieņemiet labākās vietas pasaules gala vērošanai" dziesmu: https://www.youtube.com/watch?v=lKcpodt0YCU
es visu laiku par mežmalu sapņoju. bet ko tad tā mežmala man. un ko es tai mežmalai. mežmalai mani kafijas rīti nemaz nepiestāvētu.
"vai tev ir minūtīte? man garš stāstāmais. iekārtojies ērtāk, savelc sev apkārt skrumšķīšus, padzerties kaut ko, nu, tu jau zini," vakar pie kasēm kāds man aiz muguras stāvošs telefonā teica. |
|
|
| |
[Jun. 8th, 2025|08:03 am] |
|
nekur nebiju. es biju gulējusi pārāk maz stundu, tāpēc vakardiena norakstāma. nu, uz bibliotēku aizrāpoju, bet tas neskaitās, jo soļu savācās maz. palasīšos pessoa "nemiera grāmatu", jo reiz grāmatnīcā uzšķīrās skaists fragments. es precīzi neatceros, slinkums tagad meklēt un pārrakstīt, bet tajā bija par krūzīti, kas nokrīt un saplīst, bet vainojama tajā esot nevis istabenes neuzmanība, bet drīzāk krūzītes ornamenti, to temperaments. un krūzīte esot tikai izmantojusi istabeni kā kāds varbūt izmantotu ieroci. par šo fragmentu iedomājos vienmēr, kad pārslaukot putekļus pārbīdu un atrodu citu izkārtojumu savām dažām mīļlietiņām. vēl būtu gribējusi dot iespēju Lindgrēnas kara dienasgrāmatām, bet tās kāds jau bija no plaukta izķeksējis. Z. šorīt no savas Strenču iestādes atsūtījusi bildīti - uz adatām iesāktas zeķes (būs strīpainītes), blakus Bībele, viens mazs no pastaigas līdzpaņemts ziediņš. "es te esmu tik bieži, ka restotos logus vairs nepamanu," viņa raksta. esmu apņēmusies apciemot Z. šovasar. |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2025|06:56 am] |
|
ai nu nezinu. darbā varbūt arī netieku nolīdzināta līdz ar zemi, bet arī neko labu (atšķirībā no citiem) nesaka. tagad domāju - lai jau tās teicamnieces un paraugdarbinieces, kuras tur slavē, tiek ar tiem darbu kalniem galā arī šodien un rīt. ko tad es, es iejūtos sliktās meitenes lomā un dziedu "that's not my name". es labprāt aizbrauktu uz jūru. varbūt es redzētu kādu nūdistu. vai taureni. vai gan nūdistu, gan taureni, ja man paveiktos. |
|
|
| |
[Jun. 7th, 2025|12:00 am] |
|
Ja Mmmmm tumsā vilktu man uz muguras zīmējumus, tas nebūtu viņš. Viņš nekad nedarītu neko tādu, jo viņš drīzāk nokutinātu mani līdz krampjiem vēderā. Toties man ir viegli iztēloties, par ko viņš iedomājas, kad aizmieg. Par post-it lapiņu. Par pistāciju rieksta čaumaliņu, pildspalvas kodoliņu vai vēl kaut ko tikpat sīku, kamēr man gulētejot krustām šķērsām jāpārdomā viss. Mēs nekad nepametam šīs četras sienas. Tās ir kā vienas un tās pašas izrādes dekorācijas. Man nepatīk teātris, varbūt pat izteikti riebjas, jo man patīk lietus un basas kājas. "Whoever you are, I have always depended on the kindness of strangers." Tas nekad nav bijis par mani. Es jau trīs reizes šeit esmu iepinusi vārdu "nekad". Kāpēc to neizmantot vēl ceturto reizi? Labi. Es nekad neaizmirsīšu, kā aizvakar uz M. paskatījos un iedomājos, ka droši vien varētu šim cilvēkam soļot blakus vēl kādu brīdi. Mums sapas klusumi un iešanas temps. |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2025|09:30 pm] |
Šīs ir labas dienas.
There's always room for dessert.
Es nezinu, cik reizes es vakar apstājos un nobolu acis, un skaļi pasaku "tā!!!!!", kaut gan nav neviena, kas to dzirdētu. Kaut gan nekad jau nav.
Bet tad vienā brīdī es veicu manevru - es izkasos ārā no šīm četrām sienām. Esmu paņēmusi līdzi visu, par ko esmu varējusi iedomāties, pat matu stīpiņu. Austiņas. Grāmatu. Ūdens pudeli. Banānu. Mandeles. Visu.
Un tad es atrādos saulei. Guļu un diedelēju no svētdienas "vēl tikai 5 minūtītes", it kā 1. jūnijs būtu pirmā un pēdējā saulainā vasaras diena. Mežā zied meža zemenītes. Un tad pieturā stāvot kāds piesit man pie muguras. Sviežos riņķī apkārt, bet tur tante. Smaidīga. "Jums ods tur bija. Atvainojiet. Jūs laikam garšīga."
Šorīt plēšu nost maija lapiņu no magnētiņkalendāra, bet līdzi noplēšas arī jūnijs. Izdzeru savu rīta kafiju ar skatu uz jūliju, ar domām par vasaras vidu. |
|
|
| |
[May. 31st, 2025|04:24 pm] |
Pēdējais Maijs. Ceriņi, kuriem bijis noteikts mājas arests, šeit beidzot pārrāpušies pāri žogam un izgaisuši pilsētas nomales graustu virzienā. M. pēdējā laikā ir pārliecināts, ka gribu viņam uzdāvināt kaķi. Es nezinu, kur viņš to rāvis.
"Es Tevi mīlu. Esmu tāda ceļojošā cirka trupa, pilna ar dīvaiņiem. Lūdzu, tici - esmu līdz šim Tevi iepazīstinājusi ar vismazāk dīvaino no dīvaiņiem. Tu vēl neesi redzējis visu pārējo."
Biju uz kapiem sastādīt leduspuķes. Biju to atlikusi un atlikusi. Nevarēju saņemties, šķita, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Visa tā ņemšanās. Bet galu galā man tik ļoti patika palocīties, parušināties. Atgriežoties jutos atpūtusies, kā tālu prom pabijusi.
Gribas skatīties uz vilcieniem šodien. Tāds noskaņojums. Bet skatos uz kustīgo bildīti, kurā redzams astronauts, kas aizkūleņo prom melnā izplatījumā. Viss ir skaists un sāpīgs. Vairāk skaists, nekā sāpīgs. |
|
|
| |
[May. 28th, 2025|05:53 am] |
es nezinu, kāpēc man ir tāda balss, it kā es turētu mikrofonu pie mutes. man šķiet, it sevišķi tas jūtams, kad uzrakstu kaut ko. jebko. tas mūždien ir tā, it kā es stāvētu, dziedātu augstajā kalnā. mans sapnis ir uzrakstīt kaut ko klusu. kaut ko tādu, ko tikai Tu dzirdētu.
šorīt izdomāju, ka man jāiztur vēl tikai šī nedēļa. tad būs klāt jūnijs. jūnijs vairs it kā neskaitīsies. jūnijs droši vien pieklājības pēc vilksies, jo gaidu atvaļinājumu. nezinu vienīgi, kāpēc to gaidu. pagājušovasar visu atvaļinājumu nobumbulēju cibā. man, protams, patīk rakstīt, bet to jau es laikam teicu.
kaut ko skaistu pēdējā rindkopā gribētos iepīt. tikai ko? man ir skaista krūzīte kafijai šorīt. uz krūzītes uzzīmēts zaļā vestītē tērpts sunītis (taksītis), kas sēž uz ļoti fifīga baroka stila krēsla. krēsls ir rozā. pie krēsla nolikta uz šķīvīša servēta kūka. arī kūka ir rozā. |
|
|
| |
[May. 27th, 2025|08:46 pm] |
|
izlēmu, ka turpmāk rakstīšu par to, kas ir, nevis par to, kā nav. man tas šķiet bezgalīgi grūti, bet es izlasīju skaistu teikumu, kas skanēja sekojoši: “Where you stumble and fall, there you will find gold.” es šodien pēc ilgākiem laikiem biju uzvilkusi iešļūcenes. aizbraucu uz Babītes rododendriem paskatīties. pļavā pirms tiem ziedošajiem dārziem kaķītis sēdēja, skatījās uz putniņu. smaržoja pēc pļautas zāles. iedomājos, ka ienīstu S., jo viņš mani atstāja ar visu šo. bet zinu arī to, ka neko nebūtu darījusi citādi. tad gāju skatīties puķītes. es neko nesaprotu ne no rododendriem, ne dārzkopības. atpakaļceļā kaķītis tieši tāpat sēdēja. pasmaidīju. tu ar vēl te. |
|
|
| |
[May. 24th, 2025|08:43 am] |
|
atkārtošos kā veca plate, bet man tāds noskaņojums, ka varētu sagriezt lupatiņās savus mīļākos krekliņus, lai ir atkal vieta citiem krekliņiem, un uzšūt no tiem buras, jo varbūt tad mani kaut kas aizkustinātu (piemēram, vējš). pamodos, izlasīju ziņu par kādu, kurš savukārt pamodies Norvēģijā, paskatījies pa logu un atklājis, ka viņa pagalmā uzradies krastā uzskrējis konteinerkuģis. es pamodos pavisam parasti: zem segas un ar galvu zem spilvena. es nezinu, kāpēc ne virs. es vienmēr pēdējā laikā aizmiegu ar galvu uz spilvena, bet pamostos ar galvu zem tā, it kā mans miegs zinātu labāk par mani, kas man vajadzīgs. man tiešām ļoti riebjas cilvēki, cilvēki ir kā vārdi no tās šausmīgās keitijas perijas dziesmas "cause you're hot, then you're cold / you're yes, then you're no". es cenšos no viņiem izvairīties, cik vien varu. |
|
|
| |
[May. 23rd, 2025|05:51 pm] |
ceriņkrūms šodien |
|
|
| |
[May. 22nd, 2025|07:46 pm] |
|
Man tagad patīk visādās krāmu bodītēs virināt noslēpumainas kastītes bez uzrakstiem. Visbiežāk tajās atrodams kaut kas parasts, bet aizvakar man vienā tādā trāpās salikts Hokusai Lielā Kanagavas viļņa puzles fragments, balta putna spalva un trauciņš ar ziliem gliteriem. Es joprojām par to domāju. Domāju par dienu, kad satiku M. Zini, viņš tā paskatījās toreiz ar tādu drēbnieka skatienu, it kā gribētu ļoti precīzi aplēst, cik auduma vajadzēs manai vēl neuzšūtajai kleitai. "tā es te dzīvoju savā būrītī. bieži nezinu, vai durtiņas tam ir vaļā vai ciet," es teicu jau apmēram nedēļu iepriekš sagatavotu sakāmo. Tad mēs to noskaidrojām. Un izrādījās, ka durtiņas ir vaļā, bet ved uz bezizeju. Tagad tā kleita ir tāda pati kā visas citas. Šovakar klausos dziesmu Quiet Fire. Esmu pateicīga dziesmai, ka tā ir dziesma bez vārdiem. Domāju, vai ir tāds akmens, ko varētu uzvērt uz diedziņa un nēsāt kaklā iekārtu. Tam akmenim būtu jāpalīdz izlemt, pieņemt īsto lēmumu. Vai ir kāds tāds akmens? Man, lūdzu, kaudzīti tādu. |
|
|
| |
[May. 21st, 2025|07:52 am] |
Sīkumiņu krikumiņi.
Man laikam tas sevī patīk visvairāk.
Es vienmēr kaut ko tomēr izdomāju.
Viņš drīkst doties prom, kad vien to vēlas.
Un es drīkstu dzīvot priecājoties un it kā sevi vēl aizvien tikai meklējot.
Piemēram, manai papīra formāta dienasgrāmatai šodien gribu sameklēt skaistu podziņu, ko uzvērt uz gumijas, kas satur to visu kopā.
Es izlemju, ka pārvērtīšu to par Notikumu.
Es varbūt pat apstaigāšu vairākus veikalus, iekams atradīšu meklēto.
Tad nākšu mājās un rosīšos.
Būšu šim visam pataupījusi no rīta krūzītes apakšā palikušus 4 aplietās kafijas malciņus.
Podziņai jāatgādina gliemžvāka iekšpuse, jo tā esmu izdomājusi.
Tai jāzaigo rozīgi violetos toņos.
Tāpat kā gliemežvāki glabā jūras čukstus, tā arī mana dienasgrāmata ir mana domu mājvieta.
Mans rokraksts gan kļuvis grūti salasāms.
Kādreiz tā nebija. |
|
|
| |
[May. 18th, 2025|07:43 pm] |
|
Brīnos vien par to, kā varēju nepaņemt līdzi lietussargu tādā dienā kā šī. Tikai tumšs un vēl tumšāks. Visi šodien izskatās pēc maratonskrējējiem. Es nekur neskrienu. Sajūta tāda, ka tikai lēnām pārvietojos no vienas istabas uz citu, bet tik un tā pamanos uzdauzīt zilumus. Kā tas iespējams, nezinu. Kārtojot skapi atrodu mīļu krekliņu. Biju aizmirsusi, ka man tāds ir. Tramvajā kāds aizsvīdušā stiklā bija ievilcis SOS. |
|
|