| |
[Oct. 12th, 2025|05:47 am] |
es vakar tomēr izkāpu no gultas.
šodien jābrauc uz jūru pēc vētras.
zini, man šķiet, tādās dienās kā šī tu vari vienkārši vērot mākoņus, cenšoties saskatīt tajos zīmes, un atrast tur tik pat daudz no sava Ceļa, cik visur citur.
no turpinājuma gaidu, vai ziema būs sniegota jeb tomēr ne.
cits nekas īpaši neinteresē.
varbūt vēl ierastais Latvijas Radio kora Ziemassvētku koncerts. |
|
|
| |
[Oct. 10th, 2025|07:57 am] |
mīlu kušinošo lietu šorīt, citādi viens aizkustinājums noved pie nākošā.
ja man nav Tevis...
un man nav Tevis...
tumsa un tas, kā šovakar nākšu mājās, ievērodama rosību aiz pirmā stāva logiem, uzrakstīs man gulētejamo pasaku, kas sāksies ar vārdiem "only the one who brought the bird can make it sing". |
|
|
| |
[Oct. 9th, 2025|05:01 am] |
|
dažreiz vēl rakstu Tev. īpaši brīžos, kad neizdodas Tevi iztēloties. nezinu, kāpēc tā ir, bet lielākoties redzu Tevi tramvajā, vēl mazliet arī darbā, varbūt kādā kafejnīcā, bet noteikti ne māju vidē. bet zinu, ka ap šo laiku jau kādu brīdi esi pārkāpis savas istabas slieksnim. šodien savāda diena. viss trāpa. "gan jau kaut kad," Tu raksti. es jau pat neesmu Tev atstājusi iespēju uzrakstīt kaut ko citu. tad nu tagad sēžu un rakņājos pa Tavu Gan Jau Kaut Kad kā pa savu somiņu, kurā mūždien ir viss kas, tikai ne meklētais. Ja aplūkoju šo Gan Jau no visām pusēm, tad man gribot negribot jāsmaida, jo asociācijas ar dziesmu, kurā vārdi "gan jau atkal debess malā sārta ola dīgs". ar Kaut Kad ir jau sarežģītāk. tās ir gan mana deguna priekšā aizcirstas durvis, gan vienlaikus arī pusvirus atstāts logs. Kaut Kad - kad būsi noguris no tūkstoš sauļu mirdzuma. kad Upe salieks savu muguru deviņos līkumos, vēl arvien būdama viņa pati. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2025|07:28 am] |
vienīgais no kopumā 24 filmiņkameras kadriem, kas man šķiet atrādāms.
patiesībā biju par šo pūkaino, salīdzinoši neseno ietilpināšanās atgadījumu piemirsusi, tāpēc bija priecīgs pārsteigums, verot vaļā fotosūtījumu. |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2025|05:46 pm] |
vakar izdarīju visu laicīgi, tad biju Vivi pasažiere. iekāpu vilcienā un nokļuvu Saulkrastos. no bērnības Saulkrastos visvairāk atceros rudeņus un ziemas. vasaras paskrēja nemanot. mēs nemitīgi dauzījāmies pa āru. nekad nebija garlaicīgi. tagad man bieži ir garlaicīgi.
tad nopirku bulciņu un apēdu ar skatu uz horizontu. bulciņa bija ok. biju domājusi, ka man gribēsies ātrā solī paieties gar krastu, bet man gribējās pasēdēt un nomierināties. tur tā sēžot izlēmu, ka darīšu visu tieši tāpat kā līdz šim, proti, nedarīšu neko. jo piekritīsiet taču, ka būtu stulbi tagad pēkšņi saiet sviestā un histēriski mainīt taktiku? tā neviens nedara. tas nebūtu Zinedina Zidana cienīgi. Zinedins Zidans no rītiem arī noteikti nesteidzīgi malko kafiju, klausīdamies youtube pleilisti "no rush, monsieur".
bet, jā.
tiku mājās līdz ar tumsu. |
|
|
| |
[Oct. 5th, 2025|07:43 am] |
5 gadi kopš.
lasu konkūra noteikumus. |
|
|
| |
[Oct. 5th, 2025|06:10 am] |
|
ja tā padomā, pēdējoreiz priecīga biju salīdzinoši nesen. manuprāt, priecīga es biju tāpēc, ka šis piedzīvojums sevī ietvēra iespēju neizteikt nevienu vārdu, proti, nejauši sanāca iemaldīties Kleistos. tur bija sacensības vai kaut kas tāds. kā viņi tos punktus skaita? man visi lēcieni likās vienlīdz skaisti. tad kāds pa skaļruni teica, ka visi tiek aicināti uz apbalvošanu un nočāpstināja lūpas, it kā censtos saprast, pēc kā garšo konfektes pildījums. tad vienam zirgam astē bija iesieta bantīte. tad mākonis debesīs atgādināja uz lapas atstāta paraksta astīti. signed, sealed, delivered. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2025|11:51 pm] |
|
Slikts sapnis bija. Pamodos. Reti tādi murgi rādās. Kaimiņiene aiz sienas klepo vienā laidā. Es Tevi dievinu. Atceros, kā pieturā stāvot Tev toreiz jautāju, vai redzi sapņus. Un Tu teici, ka tikai drusciņ. Un ar pirkstiem parādīji, cik drusciņ. Un es saķēru Tavus pirkstus smiedamās smieklīgi , man gribējās būt šim "drusciņ", un tagad vairs neatceros, kas bija tālāk. Nu iekāpām tramvajā. Laikam. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2025|06:18 pm] |
no rīta uz galda virtuvē atradās uzšķērsts granātābols un lapiņa ar uzrakstiem ķeburu valodā. neizskaidrojami man liekas gan viens, gan otrs.
parasta sestdiena. vienīgi rudens jau. ārā vēsāks, nekā biju domājusi.
biju uz bibliotēku. atdevu vienu grāmatu, paņēmu vietā citu.
turpceļā iedomājos, ka tad, ja šī būtu grāmata, šī nodaļa varētu saukties "sieviete ar Hokusai "Lielā Kanagavas viļņa" auduma maisiņu plecā". atpakaļceļā maisiņu iestūķēju somā, jo pēkšņi šķita, ka tas ir drausmīgi muļķīgs maisiņš.
noskatījos "Daudz laimes, jubilār!" ar Gundu Vaivodi. ļoti skaists cilvēks vienmēr šķitusi. nopriecājos uzzinot, ka viņa dziedājusi kamerkorī Tonika. kaut kas tāds, kas man ar viņu kopīgs.
bet tā vispār nolemju, ka man jāatgriežas pie LR3. |
|
|
| |
[Oct. 3rd, 2025|05:59 am] |
kad rakstu, ka man Tevis pietrūkst, tad tas ir tā, it kā es skatītos uz pēdējo lapu, kas vēl turas pie koka zara, spītējot vējiem.
ko labu es izdarīju dzīvē, ja reiz satiku Tevi? |
|
|
| |
[Oct. 2nd, 2025|09:44 pm] |
Ja kāds tā tiešām dzīvotu, kā es te rakstu, vai ne?
Uzzināju, ka nomirusi sieviete, kura dzīvoja pirmajā stāvā.
Viņa nevarēja mani ciest, manuprāt.
Vienkārši vienu dienu visi logi tur ir vaļā un durvis.
Labi, ka rīt piektdiena.
Saņēmos, iztīrīju vannaistabā kaktu, kurš prasīties prasījās pēc švammes un jaudīga tīrīšanas līdzekļa.
Nogurusi, jo tik daudzi teikumi sākas ar mani. Rakstītu par kaut ko citu, ja vien tas cits būtu tuvs.
Bet zini? Mums, visu zaudējušajiem, ir viena lieta, kā nav Jums, uzvarētājiem. Mums pieder viss pasaules laiks. Mēs nesteidzamies. |
|
|
| |
[Oct. 2nd, 2025|08:07 pm] |
Kā Tev klājas? Vai Tu esi domās nogrimis jeb triec jokus ar kolēģiem tagad, kad oktobris?
Mums te Trakās dienas. Domāju, ko man sev uzdāvināt. Ja reiz man nav Tevis. Smaržas? Plūmju krāsas mēteli?
Ir tāds miers. Te, kur prātā sajukušai pasaulei epicentrs. Klausos dziesmu, kas saucas I Wanted to Leave.
Man ir tā viena bildīte no Ķemeriem no tā skatu torņa, kur tu māj no augšas man, lejā palikušai.
Tā pārvēršas sapnī, kurā es nevaru saklausīt, ko Tu man saki.
Viss cits to saka pat tad, ja Tu to nesaki.
"Pamet visu. Bēgam no šejienes. Maucam prom. Laižam ko kājas nes. Te viss ir izsmelts tukšs. Nav te nekā. Nekad nav bijis. Tāpēc nāc. Kur tu biji tik ilgi? Visu šo laiku?" |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|08:43 pm] |
|
Nenāk miegs, skatos youtube, kā viena jauna sieviete stāsta, kā ar vīru pieņēmuši vēl vienu sunīti, kurš ar uzvedības traucējumiem (nezinu, vai pareizi izsakos... īsāk sakot, adoptējuši suni, kuram sarežģīts liktenis). Mājdzīvniekus negribu, man te pašai nav, kur apgriezties, vienkārši tiešām interesanti stāsta. Ne tik daudz no grāmatām smēlusies informāciju, kā pareizi visu to adoptēšanas procesu īstenot, cik vienkārši sirdij klausa, uztver tos sunīšus kā savu dzīves lielo mācībstundu. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|06:35 pm] |
Daudz darba.
Pieslēdza apkuri. Nācu mājās un jau kāpņutelpā jutu, ka gaiss pavisam cits.
Pastkastītē atrodas pastkarte no Vācijas. Kāds raksta, ka domājot par Latviju pirmais, kas ienākot prātā, esot sniegs. Griboties tādu Latvijas sniegu parādīt suņiem. Cik skaisti, ka tādas asociācijas.
Re, bet es apsēdos pie datora un šķita, ka man šodien rokas tukšas, nav pavisam nekā, par ko uzrakstīt te.
Kaut kas tomēr bija. |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|05:56 am] |
 |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2025|05:42 am] |
atgriežos pēc īriszieda piespraudes, bet tās tur jau vairs nav. story of my life. paēdu garšīgas pusdienas dzirnavu ielas Pasakā (vienu kartupeļu pankūciņu un kaut kādu baklažānu un citu dārzeņu sapļeckājumu - bija ok). tur bija uz galda podiņā virši un pa čerkstošu radio skanēja "desire, despair, desire, so many monsters..."
"mēs nekad nevaram īsti noregulēt to aparātu," kā nolasījusi manas domas teica pārdevēja. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2025|07:45 am] |
pamodos priecīga un izgulējusies, un vēl viss kas labs:
- jau gandrīz oktobris, vēl tikai pavisam mazliet, bet kalendāra septembra lapiņu noplēsu jau aizvakar, jo man apnika, ka šis mēnesis tik ilgs;
- te nu tā ir - šī kristālskaidrā zināšana - kuras man trūka;
- vakar humpalās redzēju piespraudīti ar sīksīku krustdūrienā izšūtu zilu īrisa ziediņu zem stikliņa - atstāju humpalās, jo varbūt kādam to gribēsies vairāk kā man - bet ir labi zināt, ka uz pasaules ir kaut kas tik bezjēdzīgi skaists. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2025|07:28 pm] |
|
Viss sāp. Tādā pirmdienā, kāda ir šī. Es gribētu pārvilkt segu pāri galvai un palikt tā ilgi. No ļoti tāliem un gandrīz vairs neatminamiem psihenes laikiem vēl atceros tādu kā bezdomu tukšumu. Kura man mazliet pietrūkst. Reizēm. Bet it īpaši tādā pirmdienā, kāda ir šī. Bet ir daudz darāmā. Tāpēc es strādāju. Un klusiņām sev apsolu, ka tāpat arī turpināšu. Pat vēl vairāk. Es strādāšu daudz. Tās viņas, kas es biju kādreiz, vairs nav. Varbūt es kaut ko izdomāšu. Kaut ko vienmēr var izdomāt. Kaut Bukovskim nebūtu taisnība! Bet viņam ir taisnība - dažreiz viss ir tieši tā, kā visu laiku bija licies. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2025|07:46 am] |
“I love that word. Forever. I love that forever doesn't exist, but we have a word for it anyway, and use it all the time. It's beautiful and doomed.” - Viv Albertine
šorīt tumši zilas džinsas, melns t-krekliņš un tādi auskari, kādi pirmie patrāpās pa rokai
man piestāvētu dobermanis ar mirdzošu akmentiņu kaklasiksnu
dobermaņa man nav, bet ir Loreen akustiskā "Tattoo" versija |
|
|