| |
[May. 18th, 2025|08:45 am] |
|
kad šeit līst, tas ir tā, it kā es dzīvotu blakus burzguļojošam strautam. vai tā saka? burzguļot? man šķiet, ka ir tāds vārds. par strautu vēl varbūt var teikt - čalojošs. tas gan ir tālu no patiesības. te nekā tāda nav. te ir māja pie mājas. pagalmā ir koks, kuru esmu pārstājusi pamanīt. mazliet tālāk ir vecas akācijas, kuras atceros no bērnības, jo ar mammu zem tām vienmēr apstājāmies pirms devāmies tālāk ciemoties, kad pie Rīgas radiem bija atbraukši ciemiņi no amerikas. mamma man tad tur pārpina ciešāk bizes un piekodināja, lai uzvedos pieklājīgi. man gan nekas tāds nebija jāatgādina, jo uzvedos pieklājīgi vienmēr. es biju labi audzināts bižainums. vēl šodien skatos video, kur nomaldījušos sliņķu bērniņu kāds labs cilvēks atdod sliņķu mammai. un viņa to mazulīti tik mīlīgi un tik šausmīgi lēnām un slinki savāc. un raudu, jo tā nu tas ir, ka jāraud. sliņķi droši vien ir mani vismīļākie dzīvnieki. |
|
|
