| |
[Oct. 12th, 2026|03:47 am] |
kaut kas mani kopš vakardienas uztrauc. es nedrīkstu par to uzrakstīt šeit, jo tas saistīts ar citiem. es tikai zinu, ka nebiju domājusi, ka tas mani tik ļoti sagrābs savā varā. es visu atlikušo dienas daļu nevaru padomāt ne par ko citu, tāpēc agri dodos gulēt.
I. visās bildēs izskatās pēc jūras vilka, īpaši tieši tajās bildēs, kad neesmu viņu bildējusi pie jūras, bet sestdien garām salacgrīvas circle k uz čīkstoša riteņa patiešām aizminās kuģa kapteinis. ārkārtīgi balta bārda bija.
I. salīmējis lapiņas uz sienas iepretim savam rakstāmgaldam. tumsā tas oranžais marķieris spīd, jo I. arī naktī atstāj ieslēgtas zilo gaismiņu virtenes. no gultas attālums ir pārāk liels, es vairs nevaru salasīt, kas tur rakstīts, tāpēc apskatos no rīta. man šķiet savādi, ka izlasu to tikai tagad, jo tās lapas tur bijušas jau sen. es tikai pasaku, ka preču piedāvājums izklausītos labāk par "sortimentu". es gandrīz vai esmu lepna, jo jau iepriekš zinu, ka viņš izbesīsies šīs piebildes dēļ. vispār es bieži domāju, ar kādiem vārdiem varētu aprakstīt, kāds cilvēks ir I. - viņš ir tāds sirdī ļoti jauns. dzīvi uztver kā kucēns jaunu rotaļlietu. kas tas? vai tas pīkst?
"it's so weird that we care so much until we don't" - Billie Eilish - vienkārši patīk, kā skan - ļoti trāpīga rindiņa - ja tā ir no dziesmas, tad būs jāatrod un jānoklausās tāda dziesma. |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2026|05:13 am] |
sleep tight
and don't let the bedbugs
bite |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2026|07:06 am] |
|
“Our battered suitcases were piled on the sidewalk again; we had longer ways to go. But no matter, the road is life,” tā šorīt Keruaks ziņo pa visiem šīs pilsētas skaļruņiem jau atkal. es reizēm pati jūtos kā cilvēks, kurš ienāk kādā istabā pašu pirmo reizi un grib saprast, kāda tā ir sajūta. lai tas būtu vieglāk izdarāms, atvelku vaļā aizkarus, jo gribu, piemēram, uzzināt, cik tieši gaišs te ir, bet ik reizi saraujos kā ar ērkšķi būtu sadūrusi pirkstu, jo te nekad nav gana gaišs. tad es tos aizkarus aizvelku ciet. pirms tam gan pamanu, ka uz palodzes ir bizbizmārītes čauliņa. es to nekad neaiztieku. lai tā tur ir un atgādina par dienām, kad arī mūs skāra bizbizmārīšu salidojums. |
|
|
| |
[Oct. 12th, 2026|08:34 am] |
|
man vienmēr ir licies, ka emocijām ļauties galīgi nav čotka. tas neiederas. tas vispār nav par tēmu. šorīt esmu pateicīga Pazušanai Darbos par iespēju aizmirst sevi kaut vai tikai drsuciņ. visus šos "kopā mēs varam" es gan sapratusi neesmu nekad. lūdzu, vienkārši ļaujiet man strādāt, labi, ja? es visu arī pati varu izdarīt. kreisās acs kaktiņā tomēr paturu pēdējās lapas nenokrišanu. |
|
|