| |
[Oct. 8th, 2026|12:30 am] |
vienmēr sev atgādinu, ka tādā pasaulē, kur cilvēki atstāj vienu zvaigznīti un savu kritisko vērtējumu, aprakstot, piemēram, niagāras ūdenskrituma apmeklējumu, ir vēl arī tās pelēm līdzīgās sīciņmīciņkripucītiņmīkiņās kalnu būtnes ar saucienu, kas lielāks par viņām pašām, iekšā.
taupu dažas receptes nebaltām dienām. kad ir slikti, apmānu sevi, ka tas būs kaut kas nenormāli labs. kaut kas tur bija ar tiem saldētajiem persikiem, ko sarīvē un tad ēd ar kaut ko.
man ārkārtīgi patīk Somija.
es gribētu, lai kāds par mani saka, ka esmu precīza kā šveices pulkstenis.
es nekad nekavēju un zinu, ka latgalē mudīgi = mudri.
mana mīļākā bilde ir tā, kurā esmu iebridusi Balatona ezerā un stāvu kā bikla stirna, esmu smieklīgi smaidīga, gandrīz raudoša tajā netīrajā ūdenī, kur man garām aizpeld gulbju ģimene. tētis vienmēr smejas, atceroties šo manu peldēšanos Balatona ezerā. toreiz tur bija ārkārtīgi netīrs tas ūdens, un es nesapratu, vai man tiešām tur jāpeld. viens no mūsu pirmajiem braucieniem bija. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2026|01:14 am] |
|
tētim ir piešķirta kaut kāda balva. uzaicināja uz sabučošanu un puķes iešķiebšanu. tētis visu dzīvē sasniedzis ar spītību un neatlaidību. es tikai rakstīt protu, bet tas neskaitās, jo neko man nenozīmē. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2026|02:25 am] |
iemaldījos mazā audumu / šūšanas piederumu veikaliņā. nu, tas pats, kas ar mani vienmēr - vienmēr eju garām, bet nekad nebiju ievērojusi. nopirku šādus tādus mežģīņu fragmentiņus un gribu uzšūt uz jebkā, pagaidām vēl nezinu, uz kā, bet pagaidām kopā salikās tā. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2026|09:21 am] |
ja ņem vērā, ka esmu gulējusi tikai 5 h, es jūtos lieliski, pat labāk kā pēc 8 stundu miega.
šodien nopirkšu gaiši zilu zīda diegu, jo tāds būs vajadzīgs to mežģīņgabaliņu piešūšanai. varbūt iesākšu šūt. šujot iztēlošos, ka slīd mākoņi pāri pilnam mēnesim. ja iztēlošos pietiekoši stipri, man sanāks kaut ko tādu dabūt ārā no pirkstu galiem.
vakar divas meitenes satikās, vēl katrai savā ielas pusē stāvot. bija tik nepacietīgas viena otru satikt, ka sāka sazināties jau laikus - tā viena, kas bija ielas pretējā pusē un ar kruķiem, pacēla tos gaisā un nodejoja kaut ko līdzīgu prieka dejai, bez vārdiem pasakot, ka viņai tos vairs nevajag. tā, kura stāvēja man blakus, smaidīja un aplaudēja. |
|
|