| |
[Sep. 29th, 2026|02:24 am] |
|
es neesmu un nekad nebūšu laimīga, jo mēdzu pamanīt to, ko citi nekad nepamanītu, bet man patīk tā sen pamestā ēka skultē. kaut kas tajā rakursā, kur saulainā nenosakāma gadalaika dienā tā vīd starp kokiem. kaut kas cilvēka sejas izteiksmei līdzīgs tās vaibstos - sāpīgs smaids - it kā smaidītu tikai lūpas, bet acis līdzi vairs ne. kastaņus tur vajadzētu sastādīt. tie ir I., tāpēc arī mani vismīļākie koki. iztēlojos, kā tur varbūt tieši tagad spīd kā balts ceļgals no saplēstām džinsenēm ārā pilns mēness. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2026|06:55 am] |
man vēl izdevās mazliet pagulēt.
man vajadzētu izdarīt ar šodienu to pašu, ko izdarīju ar vakardienu - man vajadzētu samalt to putekļos.
mīlu šo skaisto cilvēku, jo noskatījos šorīt, un man vairs ne skumji, ne vientuļi, es vienkārši paraustu plecus un eju tālāk: https://www.youtube.com/watch?v=jP1AgtrkRc4 |
|
|