| |
[Sep. 22nd, 2026|07:33 am] |
ai nu nezinu, kas man bija uznācis atkal.
*pretzel iedziedas elizabetes gailes balsī to rindiņu "uz Miera ielas stāvu / šķiet, dzirdu tavu vārdu / jau atkal un atkal". tas "jau atkal un atkal" tajā dziesmā ir tiiiiik labs!!!!*
nezinu, kāpēc nekad nebiju paskatījusies, kas otrā pusē gleznai, ko tētis palūdza atstiept no C. ielas, jo ļoti grib to paturēt par piemiņu. vienmēr biju uztvērusi to kā kaut ko pilnīgi pašsaprotamu. otrā pusē minēts mākslinieks un gleznas nosaukums - "pavasara gaidās". paskatījos, kas vēl labs viņam tapis. ļoti patika tāda viena ar jūras krasta skatu - kaiju aplidotas laiviņas. tas laikam ir akvarelis.
patiesībā atgriezos te, jo man patīk tā sajūta, ka nav vairs nekā, par ko rakstīt. nu, labi, ne tikai tāpēc. vēl man ļoti gribētos atdzīvināt kopienu "mana diena". lai gan tagad liekas, ka man nebūtu nekā, ko parādīt. 8 h sēžu pie datora, tālu nedrīkstu no tā atlipt, pēc tam skrien un ķer no dienas tik, cik no tās paliek pāri. bet varbūt tieši tāpēc jāsaņemas, lai pamanītu tos pašus sīkumus, kas varbūt nav nemaz tik sīki. |
|
|
| divas pateicības |
[Sep. 22nd, 2026|08:31 am] |
1) cauri miegam sadzirdēju mazās Astrīdas priecīgo lejup-pa-kāpnēm iešanu pavadošo vervelēšanu un mutes harmonikas- es nedomāju, ka mazs bērns var tik skaisti spēlēt, tā noteikti nebija viņa - bet kaut kas tik skaists bija tas kopā - gribējās lēkt ārā no gultas, skriet pie durvīm, atvērt tās un sekot tām harmonikām. katrā ziņā pamodusies biju vienā momentā.
2) I. atsūtīja bildīti no sava Salacgrīvas 22. septembra rīta:
tādu iztēlojos viņa sirdi no iekšpuses. |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2026|11:31 am] |
|
I. par čeburašku nosauca. esot sajūta, ka es nevis runājot, bet sakot runas kā no tribīnes. |
|
|