| |
[Apr. 5th, 2026|11:39 am] |
|
vajag jau, vajag katram savu mazo pasauli, lai tā pasargātu no lielās, mīļo Remark. radio skan Madaras Celmas dziesma "Ar lietu dejot". es simts gadus neesmu iedomājusies par to dziesmu. un kāds iepako mani savos džemperos, un mēs aizbraucam uz Pērnavu. tur ziloņu daudzdaudz un jūrā vēl ledus. kāds nopērk man kleitu un matētu tumši sarkanu lūpukrāsu. atpakaļceļā lietus pārvēršas sniegā. kāda guļamistabā pret sienu atstutētas tumsā grimst piecas sajūtas bez rāmjiem. |
|
|
| moments like this |
[Apr. 5th, 2026|03:27 pm] |
 |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2026|05:50 pm] |
nezinu, kāpēc esmu iedomājusies, ka mums viss sanāks tik ilgi, kamēr vien varēšu rakstīt. it kā liekas, ka tad būšu drošībā.
man patīk, ka pie kāda ne viss ir tāds, kādu to esmu iztēlojusies. pie otiņām piekaltis tieši tik daudz krāsas, cik esmu to redzējusi sapņos. rīti ir mazāk kaiju apklaigāti.
"es būtu pazudusi bez tevis," es kādam saku.
"kur - pērnavā? tur jau nav, kur pazust."
"nē - vispār."
atpakaļceļā ar varītēm velku sevi atpakaļ pie domām pašai par savu pasauli, kas mani gaida Rīgā.
"mana Zuzīte," kāds saka savā vēju appūstākajā, jūras nogludinātākajā no balsīm. |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2026|09:24 pm] |
zini? tad, kad Tu sapratīsi, ka mans mainīgums ir nemainīgs, Tev apniks ķēpāties un Tu mani pametīsi kādā gleznā, kas pēc tam nāvīgi stīvi karāsies pie sienas kāda cita tīģera bunkurā. zini? tikko ievēroju, ka nagulakai, kuru Tu man uzdāvināji, tonis tieši tā arī saucas, kā Tu dari: Open My Heart. Tu vienkārši atver manu sirdi. un visas Salacgrīvas skudras tur sarāpo. un visi Pērnavas ziloņi tur pabradā. zini? man gan nekad neapniks. es pat sākusi vēl neesmu. tikai iesildos. |
|
|