| |
[Mar. 19th, 2026|04:34 am] |
vakar atradās fotogrāfija - mini pretzel sēž uz ņivas kapota ar peldriņķi ap kaklu, tajā bildē vēl esam mēs visi kopā, nenošķirami, fonā ummja ezers - beidzamos gados, kamēr mamma vēl bija te, mēs tur braucām sēņot - tur bija sakarīgas sēņu vietas - "vai aizčāposim arī līdz ezeram?" es tad vienmēr jautāju mammai
H.Murakami kādā grāmatā rakstīja par sievieti, kurai ir tāda seja, kas pārvēršas šausminošā grimasē, kad neviens to neredz - ne tā, ka es būtu tā sieviete - bet es domāju par viņu reizēm, jo Murakami to bija tik garšīgi aprakstījis - tas ir tik savādi, ka atceros kaut ko tik spokainu vienmēr
youtube varu stundām skatīties, kā citi stāsta par saviem kabatā līdznēsātajiem piezīmju blociņiem, un mana sirds pieder tiem visnobružātākajiem, kuros kāds kaut ko skricelējis it kā steigā - man arī ir tādas domas, kas jāpieraksta steidzami, citādi pazūd un vairs nav atpakaļatsaucamas |
|
|
| |
[Mar. 19th, 2026|06:23 am] |
kamēr neesmu iedzērusi kafiju, esmu kā tas vīrietis, kurš redzams pie piramīdām, bet mādams ar roku saka, ka sūta sveicienus savai ģeogrāfijas skolotājai, kura vienmēr esot teikusi, ka viņš nekur tālu dzīvē netikšot, bet te nu viņš esot - Itālijā, pie Eifeļa torņa.
pagājušās nakts sapnī vispirms bēgām no ļaunajiem , tad es Tevi centos pasargāt no tā, ko vēlējos, tad ievēroju, ka visa mana labā roka mirkst sarkanumā, bet sapnī es visu sapratu, tas viss kaut ko nozīmēja, bija saistīts kā teikums, kas sākas ar "ja" un turpinās ar "tad".
kolēģe jāapsveic apaļā jubilejā, bet nemāku atrast elementāru bildi ar kafijas krūzi, viss kaut kāds sarežģīts šķiet, kā p.s., p.p.s., p.p.p.s. |
|
|