| Simba |
[Jan. 10th, 2026|03:56 am] |
|
kādreiz (ļoooti sen) pavisam mazliet mācīju angļu valodu privāti. tajā ģimenē toreiz viņiem bija viss, ko vien sirds kāro. puikam varēja būt gadi 10, es nemaz īsti nezināju, bet nu tāds vecums starp bērnību un pusaudža gadiem. viņam bija cukura diabēts. es sākumā nesapratu. pēc tam tikai sapratu, kad man pateica. ļoti foršs puika, ārkārtīgi apķērīgs. noteikti zinu, ka no viņa iemācījos daudz vairāk, nekā viņš no manis. nu un viņiem bija kaķītis. persijas. un kopš tā laika es visu laiku domāju par kaķīti. B. ielas pagalma kaķītis ir tikai mani pēdējie 3 gadi. pirmais kaķītis noteikti bija šis. visādi man te ar to domu par kaķīti iet, bet zinu, ka pamazām, pašai to nemanot, "ja man kādreiz būs kaķītis" ir pārvērties par "kad man būs kaķītis". tad nu kad man būs kaķītis, saukšu viņu par Simbu. |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2026|05:50 am] |
Vispār ir tik savādi, ka šajā milzīgajā manis ietvarā joprojām ietilpst maza meitenīte. Viņa ir apvainojusies un raud, un viņa vicina dūrēs savilktas plaukstas, jo viņai visu laiku vajag, lai viss būtu godīgi. Viņa jau labprāt ierāptos klēpī jebkuram. Bet tas nebūtu godīgi.
Vispār es domāju, ka dzīve tādā ziņā ir sasodīti skumja padarīšana. Tiklīdz tu saproti, ka kādam esi svarīgs, tu automātiski par to cilvēku aizmirsti. Ne ātrāk un ne vēlāk. Tieši tajā mirklī. Zināmā mērā. Pārnestā nozīmē. Bet es domāju, ka kaut kur ir jābūt kādam, kurš saprot. Un lai kā arī tur nebūtu... manu plīša lācīti tagad sauc _[viņa uzvārds]_. |
|
|