| |
[Dec. 14th, 2025|06:49 am] |
es vakar pastaigājoties nodomāju - drīz jābūt sniegam. tad nu tas _ir_ sniegs. aizver acis un iedomājies: klajš, vēl nepiepēdots sniega lauks, cik tālu vien sniedzas skatiens.
šodien pasaulē svin nez kur savākto, tālu un it kā nebaltām dienām kaut kur nobāzto, tad nejauši atrasto kosmētikas produktu paraudziņu izmēģināšanas dienu. es tā tikko izdomāju.
atkal lasu 4 grāmatas paralēli. grāmata par Parīzi nav slikta. dažbrīd grūti no viena mazā krikumiņa pārlēkt pie nākošā, jo katru rakstījis cits autors, bet lasu pa diviem, pa trīs iespaidiem, tad nolieku nost un padaru kaut ko citu, lai izlasītais nogulsnējas. man patīk palasīt kaut ko tādu, kas ir par laiku, atmiņām, vietām, asociācijām. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|07:41 am] |
|
no visiem gada mēnešiem es tagad visvairāk domāju par novembri. par mēnesi, kuru es biju pasludinājusi par vismīļāko no visiem gada mēnešiem. un cik ļoti nekāds tas galu galā bija. es nopirku biļeti uz kādu koncertu, kas vēl tikai būs, lai būtu kaut kas, ko gaidīt. es domāju arī par to, kā visu vasaru es nostaigāju vienās iešļūcenēs. vienu dienu gāju gar kādu pagrabstāva antikvariātu, kad tur atsprāga vaļā durvis un ārā izvēlās drēgnums, apputējušu lietu smarža un tramīgi smiekli. tā ir mana vismīļākā atmiņa par šo gadu. tad pienāca augusts un es satiku M. aizgāju uz pirmo randiņu. pēc īsas sarakstes man par viņu vēl nebija radies nekāds iespaids. vai tas bija rīgas svētku nedēļā jeb ne? neatceros. visticamāk. tā bija sestdiena, ielas bija cilvēku pārpilnas, es jutos neērti, es parasti izvairos no rīgas centra tādās vasaras sestdienās. man bija mugurā zils krekliņš ar taureņiem un zelta krāsas nopilējuma efektu. atpakaļceļā viņš mani pavadīja kādu gabaliņu. gājām gar mākslas muzeju. "atklāšu tev kādu noslēpumu," es teicu. "es nekad neesmu tur bijusi. lai gan man ļoti patīk māksla". viņš smējās. jutu, ka viņš tajā brīdī uz mani paskatās. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|08:22 am] |
 |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|12:20 pm] |
|
es nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu, bet otro kafiju izdzēru ārpus mājām. tad klaiņoju pa krāmu veikaliņu. gribēju nopirkt burciņu ar korķa vāciņu, kurā iekšā sausie ziedi un gaismiņu virtene, bet nopirku šokolāžu zsv vecīti ar tukšu vidiņu. pasmaržoju sveces. dažas tiešām smaržoja pēc tā, kas bija uz tām rakstīts, citas pavisam ne. tad pagalmā piegāju pie eglītes. es to nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu. eglīte klusēja. apsargs pabāza degunu no sava namiņa un kaut ko man uzsauca, bet nedzirdēju ko. varbūt gribēja zināt, kāpēc es piepēdoju sniegu. ko es būtu atbildējusi? ka man patiešām ļoti žēl un es labprāt paņemtu savus pēdu nospiedumus atpakaļ? tā nu izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. un kurp es tā eju, ja tikai mājās atnākot pamanu, ka zābaki laiž cauri sniegu? man ir vēl citi, bet riebīgi, ka šie paši vairs nebūs valkājami. izlasīju skaistu teikumu. "Life is a horizontal fall." |
|
|