| |
[Nov. 23rd, 2025|04:19 pm] |
Biju uz kapiem. Atstāju svecītes. Čaukstēja soļi virs sarmas rokraksta uz pērnajām lapām. Es biju vairumu lapu apgrābusi jau pirms pāris nedēļām. Šodien atlika tikai sīkumi. Žēl, ka nav sniega. Sniegā, kad krēslo, tas svecīšu skats ir viens no visaizkustinošākajiem.
Iesāku adīt kutovakika "in my stripes era" lakatšalli. Es nožēloju krāsu izvēli (balts un sūnu zaļš). Būtu gribējusi melnu un rozā. Un es skatos uz to, kas man uzadās, un domāju, kurš vispār ticēs, ka esmu to adījusi pati, jo tas adījums ir nevainojams. Tādas, lūk, perfekcionistu problēmas man.
Klausos emma chamberlain "don't text your ex, do this instead". Palīdz, bet nevis ieteikumu dēļ, bet tāpēc, ka viņa no sirds runā un tā jūtos mazāk viena. Vienīgā nelaime, ka šī viņas ierunātā sērija sasniedz mani apmēram dienu par vēlu, jo vakar atkal viņam uzrakstīju. Kad biju nosūtījusi vēstuli, aizvēru acis. Iedomājos par Murakami aprakstīto lietus līšanu virs jūras. Sajūta bija tieši tāda. It kā es skatītos uz jūru tādā brīdī, kad līst. |
|
|
| |
[Nov. 23rd, 2025|05:53 pm] |
|
es esmu sapratusi, ka viņš ir tāds putniņš. ar visgaišāk pelēkzilo no dziesmām. manī ir tik daudz debesu viņa spārniem. es vēl glabāju tos septiņus jūras nopulētos stikliņus, ko todien pacēlu no smiltīm. joprojām domāju, kā es tos varētu likt lietā. pagaidām tie vienkārši krāj putekļus, pārvērsdamies par kaut ko vienā vārdā nosaucamu. dzīvi, piemēram. vai laiku. vai skumjām. |
|
|