| |
[Nov. 7th, 2025|04:29 am] |
nožēloju, ka neaizgāju paklausīties, kas behzodam abduraimovam sakāms bez vārdiem (interesē visvairāk, ko saldajā ēdienā (piedevās) spēlēja). tētis bija un tagad gaidu ļoti sīku un smalku atstāstījumu. pati aizsēdējos pie darbiem tik ilgi, ka beigās vairs nesapratu īsti, kas šī par nedēļas dienu. bet nu nekas, vēl varu paspēt uz šo: https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/156196
iemiegot iedomājos par jūru.
kā reiz tā tumsā stāvēju un klausījos tās straujajā elpā.
it kā tā tikai mēģinātu atgūties pēc skrējiena.
pamodos. uz ziemassvētkiem gribu sev uzdāvināt skrejceliņu, citādi nav, kur likt dusmas. viss šis, no kā nevaru un nevaru pamosties, zini. it kā. kinda. |
|
|
| |
[Nov. 7th, 2025|08:24 am] |
sapnī kaimiņiene (tā pati, ar kuru šad tad aprunājos kāpņutelpā par virspusējiem sīkumiem, bet šad tad šajās īsajās sarunās iezogas arī pa kādai personīgai detaļai) pārvācās. visa iedzīve bija izstumta uz ielas, bet pati ar zibenīgiem kanārijputniņu pirkstiem vēl apčubināja telpaugus, kas bija nolikti uz galda, kas savukārt bija pārklāts ar rūtainu vaskadrānu. "ja vēlaties, varu Jums atstāt līdakasti," viņa smaidīgi teica. "man šo augu jau tāpat ir par daudz un negribētos, ka jaunās mājas pārvēršas par īstu biezokni." paņēmu līdakasti, kas bija izaugusi teju manā garumā, un kāpu augšup.
bieži esmu nomodā domājusi, kā pie viņas varētu izskatīties, tāpēc ļoti patika šīs sapnis.
vēl sapnis patika, jo tajā rīkojos pretēji tam, kā būtu darījusi dzīvē.
dzīvē es noteikti būtu pieklājīgi atteikusies no līdakastes.
tagad man gribas kleitu tādā rūtainas vaskadrānas rakstā. |
|
|