| |
[Nov. 7th, 2025|08:24 am] |
sapnī kaimiņiene (tā pati, ar kuru šad tad aprunājos kāpņutelpā par virspusējiem sīkumiem, bet šad tad šajās īsajās sarunās iezogas arī pa kādai personīgai detaļai) pārvācās. visa iedzīve bija izstumta uz ielas, bet pati ar zibenīgiem kanārijputniņu pirkstiem vēl apčubināja telpaugus, kas bija nolikti uz galda, kas savukārt bija pārklāts ar rūtainu vaskadrānu. "ja vēlaties, varu Jums atstāt līdakasti," viņa smaidīgi teica. "man šo augu jau tāpat ir par daudz un negribētos, ka jaunās mājas pārvēršas par īstu biezokni." paņēmu līdakasti, kas bija izaugusi teju manā garumā, un kāpu augšup.
bieži esmu nomodā domājusi, kā pie viņas varētu izskatīties, tāpēc ļoti patika šīs sapnis.
vēl sapnis patika, jo tajā rīkojos pretēji tam, kā būtu darījusi dzīvē.
dzīvē es noteikti būtu pieklājīgi atteikusies no līdakastes.
tagad man gribas kleitu tādā rūtainas vaskadrānas rakstā. |
|
|
| Comments: |
es otrādāk, nevarētu atteikt, un līdakasti paņemtu; kaut nevajag. tā no kolēģes paņēmu, jo nevarēju atteikt, tagad mokos
pie manis viss iznīkst, es parasti vai nu pārspīlēju ar uzmanību vai arī aizmirstu pavisam.
pie manis vnk nīkst, bet neiznīkst
visi pussprāguši, bet dzīvi - izskatās traki. par maz kopti, lai buutu smuki, par daudz, lai būtu miruši | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}