| |
[May. 18th, 2025|08:45 am] |
|
kad šeit līst, tas ir tā, it kā es dzīvotu blakus burzguļojošam strautam. vai tā saka? burzguļot? man šķiet, ka ir tāds vārds. par strautu vēl varbūt var teikt - čalojošs. tas gan ir tālu no patiesības. te nekā tāda nav. te ir māja pie mājas. pagalmā ir koks, kuru esmu pārstājusi pamanīt. mazliet tālāk ir vecas akācijas, kuras atceros no bērnības, jo ar mammu zem tām vienmēr apstājāmies pirms devāmies tālāk ciemoties, kad pie Rīgas radiem bija atbraukši ciemiņi no amerikas. mamma man tad tur pārpina ciešāk bizes un piekodināja, lai uzvedos pieklājīgi. man gan nekas tāds nebija jāatgādina, jo uzvedos pieklājīgi vienmēr. es biju labi audzināts bižainums. vēl šodien skatos video, kur nomaldījušos sliņķu bērniņu kāds labs cilvēks atdod sliņķu mammai. un viņa to mazulīti tik mīlīgi un tik šausmīgi lēnām un slinki savāc. un raudu, jo tā nu tas ir, ka jāraud. sliņķi droši vien ir mani vismīļākie dzīvnieki. |
|
|
| |
[May. 18th, 2025|07:43 pm] |
|
Brīnos vien par to, kā varēju nepaņemt līdzi lietussargu tādā dienā kā šī. Tikai tumšs un vēl tumšāks. Visi šodien izskatās pēc maratonskrējējiem. Es nekur neskrienu. Sajūta tāda, ka tikai lēnām pārvietojos no vienas istabas uz citu, bet tik un tā pamanos uzdauzīt zilumus. Kā tas iespējams, nezinu. Kārtojot skapi atrodu mīļu krekliņu. Biju aizmirsusi, ka man tāds ir. Tramvajā kāds aizsvīdušā stiklā bija ievilcis SOS. |
|
|