| |
[Sep. 30th, 2026|09:28 pm] |
|
diena bija ļoti piepildīta, bet beigās es nevaru izvēlēties, ko paņemt no tā visa sev līdzi. satiku tēti. tētis satiekot ar katru reizi šķiet arvien vairāk sagumis. visi ķīnas suvenīri bija tik rūpīgi piemeklēti, ka es labāk nelielīšos. tad te ievēlās I. kā vējabrāzma ar savu "kas te atkal notiek, kas tev te par zilumu, kur tagad var dabūt skrūvgriezi un citus pribambasus?" es tikai skatījos un domāju, kā citas viņu nav vēl apēdušas ar skatienu vien. kopā mēs esam briesmone un skaistulis. man patiks, ka svētdienās tagad kādu laiku brauksim uz Rīgu kopā. viņš turēs savu roku uz mana augšstilba iekšpuses. es klausīšos Martin Roth - Mono No Aware. es pat nezinu, kā man pietrūkst. sevis? kā ar svešiniekiem man tik ļoti patīk runāties, jo uzzinu kaut ko jaunu par sevi gandrīz vienmēr, tā man pietrūkst sevis. es patiešām dzīvē esmu nepārspējama, kad runājos ar svešiniekiem. visi viņi atveras. es zinu, kad jāpaklusē. zinu, kad vajag paskatīties ārā pa logu tēloti garlaikoti, kad jāpasaka kaut kas izdomāts par sevi pašu. varbūt sajūt, ka esmu nelaimes putns? |
|
|
