[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Friday, December 30th, 2005
| Time | Event |
| 12:13a | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Puškina palka 5 no 30 Puškina palka.  Ar kādiem rezervuāriem, ar kādām domām koka galā parādās ugunīga bumba. Klejo gaismas pilī pūlis un grib noskaidrot, no kurienes rodas nogurums. Ja es to pats nesaucu, bet tas atnāca un uzstājas. Es it kā gribētu visu varēt kontrolēt, bet kas zina, ko var sagaidīt. Es esmu pa pusei dzīvs. Pagaidi. Vajag padarīt procesu dzīvāku; nevajag attiekties pret darbu kā pret kaut ko ļoti svarīgu un pienākumiem piesūcinātu. Es redzu tavās acīs mazliet skumju, bet siermaize mana. Vai redzi kā tuvojas manām acīm tavas acis. Nevajag arī mēģināt uztvert tieši pastarpināti veselo saprātu. Meklējumam nav robežu , bet košļājamā gumija divas kapeikas. Garšīgi kā tev garšo intravenozais sacepums. Tev roka mazliet .. un nemāci man kā rakstīt. Tev roka mazliet šķībi stāv, tas būs no piepūles. Tagad zinām, kā uztvert panākumus. Kušete, matracis, skapis uz mūsu labsajūtas. Mūsu labākais draugs, feldšeris mutautiņš. Redzi kā saprotas manis paša redzētie bērnu nama audzēkņi. Kad pazuda pavedienu un neko no uzrakstītā neatcerējās putuplasts. Mazliet mazāk bērnišķības un tu redzēsi mani roku rokā ar vairākumu dvēseļu. Seko lielajai kolonnai, tur būs gandrīz visas sacensību acis. Labrīt, tagad seko mazākās no mūsu kājstarpēm. Un pēdu sēnītes, kā nemazgātā duškabīnē es ienācu tavā dzīvē un mēs saderinājāmies. Pukins rakstīja labu dzeju, dažs viņu uzskata par ģēniju un drūmā pūlī skata dzeju un visiem pirkstiem skola mani atbrīvo skaties kā atkāpjas ģēnija sodrēji visi kā viens man nav pieejami, jo aizņemtība skaties kā viņa tup kājas pie krūtīm piespiedusi un pūš stabuli ar kājstarpi. Ha, garam nav jābūt, es neesmu vergs. Tu esi putuplasta cilvēks. |
| 12:47a | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Samārietis 6 no 30 Samārietis.  Picu, kungs? Labdien, šorīt zvaigznes paspēja apspīdēt manu kokakolas bundžiņu un tās no visādām pastām un zvejnieku tīkli mani noķēra brīdī, kad nemēģināju izlikties par labāku, bet rakstīju tikai to, ko redzu. Pat kļūdas bija savdabīgas un nespēja mani izsist no sliedēm. Varētu padomāt, ka nakts nav mūsu ķēniņš, bet tādā pat garā varētu sākt psihot un mest man ar priekšmetiem, bet var arī vienkārši noignorēt un izlikties baigi sadrūmušam un turpināt dzejot. Izlikties, ka nav spārnu un tādā garā gribēt dziedāt visu dienu. Es reiz sastapu meiteni, kas manī ieklausījās un teica visu uz priekšu. Tādā garā. Mana pica ir mans mīts, esmu poliglot Ipolīts. Mani sauc arī par dzejnieku, divu trubu mākslīgo sētnieku. Mākslīgs sēklinieks, zirga apsēklošana, govs apsēklošana. Tāpat beigās visi nonākam mazos gabaliņos uz picas, kungs. Pēterbaznīcā zvana skaņas mani nepadara vienaldzīgu, es iezvanu savu domu graudus un tādā garā turpinu sekot avīžu rakstiem un gaidu , kad pabeigsies meiteņu laiks. Divu dienu garas pārdomas ir vairāk kā vajadzīgas, lai piespiestos izrēķināt atlikumu. Es jums gribētu paziņot par atomkara draudiem, bet visas manas kopējās delverības ir tik mazsvarīgas, ka es turpat uz vietas varētu paslēpties un neziņot policijai. Redzi, pat mazākais noliegums slēpj aiz sevis universu, kā tajā grāmatā par gravitācijas speķu. Mēs varētu sadraudzēties un izlikties baigie draugi, bet katrs atsevišķi turpinātu pildīt dārgas mēbeles funkcijas. Tādā garā mūsu dzīve ierit skaistās sliedēs un gandrīz prasās pēc anomālijas par košiem krēsliem dārzā bez āboliem. Es tagad mazliet atpūtīšos, bet tu palasi ābolus. Mūsu kabatas ir pilnas ar maizi, bet gan jau kaut kā izbrīvēsim saulei vietu sirdīs vienmēr vieta pietiek siltām jūtām. Redzi kā atkārtojas zilbes un atskaņas, tādā garā turpinot var sasniegt lielisku fonētisko harmoniju un tādā garā turpinot. Paskaties, viņam ir laulības gredzens tā uzreiz nemaz nepamanīsi, bet tie uzraksti. Tie uzraksti vēsta par picēriju, es gan labāk zinu, viņš tikai tirgo kebabus. Bet varbūt arī picas, es nezinu, bet gribēju noklusēt, jo tādā veidā es saglabātu noslēpumainību, bet labākais noslēpums ir to pastāstītu lieliska vasaras diena mūs sola savā ziemu un rudeņu izsolē. Kārtīgas pusdienas nav manas mājas. Esmu tikai valzirga kāja. Varētu iedzert karstu tēju, bet košiem sariem mani apspīd vaniļas māja un tu jau zini, ka nav brīv mums piespiesties atbildēt uz maldīgiem jautājumiem. Tā iemesla pēc, ka turpmākais ceļš ir dzelkšņiem kārpīts un nevaru es sastapties ar tevis doto norādi, jo kā gan es varētu pasludināt tevi par zebru, ja kokiem lapas ir visās krāsās brīdī, kad es atmostos. Redzi, kokiem lapas ir dažādas un nav nekādas vajadzības atkārtoties, jo kā jau reiz bija teikts, kā jau reiz tas būs. Mēs visi kā kokiem lapas un kečupa saknes mūsu sirdīs dēsti mazi ozolbērni un lapas kokiem bērziem mūsu sapņu uzlējums uz tāss. |
| 11:46a | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Pārvērtības 7 no 30 Pārvērtības.  Lielākais no pārsteigumiem – šaurā bezizejā nonākusi nāra. Nātres manu galvu lauza. Esmu varbūt esi, tu ar mani, kāpēc šodien? Trauksme uz sejas nav vārdiem vietas. Mūsu mežu kāds pienesis pienenēm pilnu. Pārākais sajūsmas sauciens pār mežu, pār lauku, pār roku saliktu jumtu. Paskaties kā skatās mūsos debess. Es gribētu būt jumts uz galvas nokritis un dumjš. Kā taurenis kam matu nav, bet gribas paslēpties uz ceļa. Tu Eva Metla, tavu acu skatiens tumšs, es eju pretim krokainām adatām un ceļgalos ļogās meža ugunis. Tu izskaties pēc ērma, tu man saki, pietiks. Esmu mazliet dzēris, tu taču saproti, durvis atveras un ienāk mežā sieviete. Kā liksiet jūs uzrunāt kundze, es saku. Bet atbildi saņemu tiešā triecienā karpu. Tikko izzvejot un smaržo pēc dabas. Pēc kūts mēsliem es smaržoju pats, bet kokiem nav vaļas mūs aprakstīt. Bekoni, ir manu sauju piekrautie sindromi. Varbūt ar pātagu, skrejlapu mijās. Gribētos pasludināt tevi par šijās. Kā tu teici, kā būs, es neatceros mūsu norunu. Palīgstrādnieks mūsu draugs. Esmu mazliet piesmacis un auksts. Tādā garā turpinot mazi ragi izaug pierē. Vai redzējies ko sapratis, mazu mauku mājās pārvedis. Tālskatī ierauga bekona galvu un saka sev zem deguna silti – mājas ir vieta kur ierodas viesi, es gribētu palikt pa nakti zem debess. Iekurt uguni un uzvārīt oļus, manu bērnības pakaļskolotāju olas. Varētu paslēpties zem krūzes un dziedāt, maizniekam vēderā iemeties sīpols. Valdnieks uz gobelēna iezīmē siļķi, būs šoruden varavīksne silta. Un mājas kā kodols, kam apkārt brūk ogles. Manu mazo draugu rokas kā baraviku skolotājas. Cīrulītis mazputniņš, kājām gāja dziedādams. Esmu uz pavarda izkrautais alksnis, dūdoju vējā kā palagu kauslis. Matu gumijas atkātojas un paņem ragu pie dziesmas. Varbūt tu gribētu paklausīties manu teikumu par sauli? Divas dienas gāju mežā, bet gad pamodos biju pežā. Vai manu dieniņ, vai manu dieniņ paskaties kāds razumēns. Gļukojas skatiens un neskaidrs prāts. Būs laikam jāsamaļ ogu sto grams. Malka par velti, skaties kur gribi, būs šodien veselīgs pārtikas produkts uz galda. Mācību iestāde atsūta algu , divi rubļi par pensijas vecumu. Malkas kā nava tā nava. |
| 1:13p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Milicijas medības 8 no 30 Milicijas medības.  Kā rīts sākas ar dīvainām paģirām, tā pirksti nosalst ejot uz vēstniecību. Mūsu paģiru milicija ir mūsu dievkalpojuma sargs. Esmu prātā maziņš draugs mūsu visu košļājama saule. Kā tu iedomājies izplesties, tu taču mūzām neesi redzējis patiesību. Kādu reizi paņem līdzi uz medībām un izskatās, ka auksts. Malu mednieki ir tavi draugi, esmu gandrīz puspliks draugs taču kādu reiz arī paņem mani līdzi pasi uzraksti kā domā darīt pašam paliek kaun un labi ka tā dari mūsu visu vārdā pali izskaloja pamatus vidusskolas bērniem. Malu mednieks krūtis griež, saka kā tu mani sauksi, kad es tevi kaušu. Kaucu tā kā vilks uz mēness un tad saule atkal nāk. Tā tie mainās viens ar otru vilkam kauns, ka saule draugs. Mežā dzīvot nav tik viegli, mežā auklēt palagus un šaut visu kas kustas viss tas ir mans draugs. Pati daba tā nolikusi un es tam ticu, vai redzi kaut kādus ziemassvētku vecīšus kas kustas. Kam rokas kustas, ka m acis mirgo. Es redzu košļājamu gumiju pirkstos satvertu un staipāmu. Izstaipi mani draugs, tā lai paliek kauns. Mazā egles mantiņā atspīd visa dzīve. Kā tu teiksi tā arī būs, tikai papriekš pabrīdini. Mozus tek no kalna lejā atslēgt skolas vārtus, mīļas tās, kas pašas ek skolniecītes kaijas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies tā man teica draugs, šis tas jauns un šis tas bijis mūsu dzīvēs atgriežas. Kājām nācu garu gabalu un tagad esmu tavs. Bet kad celšos augšā rīt aukstā māllēpes man galvu skaus. Krusta skola tā kā bišku maziņa pa gabalu šķiet un Kultūrkapitāla fondi skatās mūsu visu acīs. Esmu mazliet plebejisks, bet no tiesas nožēloju grēkus. Acis manas nemelo, kas izskatās tavās acīs tīšprātīgās. Mūsu vilki dara savu, bet kas prātu uzurpē un slavē. Manu draugu draugi paši ir draugi man. Pats kungs, kad ēveli un slotu malā nolicis dzer jodu, izskatās tas pārbijies bārda apaug muti, skaties, tā kā daru, tā ir labi, tikai nevajag mani slavēt. |
| 1:27p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vilciena stacija 9 no 30 Vilciena stacija.  Redzi, mēs esam atgriezušies stacijā. Šeit mēs sākām savu dzīvi, bet ko tu brīvi dari, tas ir labi. Kad sēdeklis ir apliets un mušmires staigā brīvu gribu. Kad smaids nevar apstādināt mūsu gribu, kad es gribu, gribu, gribu, bet vis ko varu dabūt ir ticējums par brīvu gribu. Tavs smaids slēpj stalaktītus, bet kad esmu aprobežots, kad man sirdī stāvu gaišs, kad es dzelzceļa un māju rokas kājas galīgs vārds. Manu mīlu nevar viegli padarīt par strupceļu. Esmu gandrīz visu biedru mēraukla un starpposms. Kad tu mani sveicināji, tad es tevi arī. Bet kad mūsu rokas klājas divas rokās starpceļā. Koši rokas klaju lauku manu roku starpposmu. Tagad es uz aukstiem kriptiem, manu galvu arī vari, kad es tevi pateikšu ar varu, tu man mazliet skaudi. Kokos tagad skatos balvu savu saņemt par padarīto. Gribas iepirkt manus spalvu kātus mazos rododendru stādus. Kā jau stāstīts Guliveri kāpņu telpā gulētāji. Manu skapi aiznesuši Skroderdienas Silmačos. Lieli burti mazi bruti visi tahtu apsēduši, dīvāniņu malā bīda koši sārtiem vaigiem stabi. Elektrības mazmājiņas drosmi smeļas savā sirdī. Izdejo man subģēniju tādā garā turpinātu. Ko lai saka mazas zivis, kad tā pretim stripo Kārlis. Mans mazais draugs. Paliec sveika nāra, paliec fotogrāfijā. Kad tu skaties manās acīs tu man redzi sevis dzīslas. Kādu dienu tu man sacīt, ka tu skaties manās acīs. Pagaidiet, man kaut kas jāizdara. |
| 5:56p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Muklājs 10 no 30 Muklājs.  Atskatoties uz paveikto, uz vecgada sastrādāto puika grib pačučēt. Mierīgs laiks, nav vietas ekscesiem, ir divi naktī un tu tupi kluss. Mājas līgo viena otru, gaismiņas spīd un tu pamazām pacelies virs savas ejakulācijas tornado. Kolorīts tēls, zobu pastas kreatīvs. Tālus ceļus gājis tēvs ar ziemu roku rokā dejo. Mazas ugunis un grāmatu plaukts, bet tikai retais zina, ko domāt. Tādas lietas mūsos mīt, ka tik nav jāpakrīt. Rīmēšanas svētki Santamonika, Kalvadosa, krūšu tēls uz azbesta paklājiņa. Mēs nebūtu tik dikti priecīgi, ja tu prastu mūs atšķirt, bet ko līdz tāda saspiesta morāle, ja es runāju no stikla otras puses. Manu acu zīlītes redz krāsas, es esmu tāds kā Tarkovska sārts. Mamma atnesa putraimus un ko tu domā tagad darīt. Mazliet spēki izsīkuši atkal vaimanā. Kā lai palīdz pats sev nelīdz pats sev vislielākais kungs, bet nedomā lieki par svešām problēmām mums galvenais paslēpties skaitļos un kuluāros. Izsmiekls, mazliet mierīgāk, redzi, ka klusums un kā tevi sauc? Es aizmirsu piedod kā klijānu sauja mūs pabaro snauda. Krūšu galus ietērpj zelts, kakla rota spožs luksofors. Tā tam būs jābūt, mēs zinām viens otru, auskari baltas begonijas un tu mani sauc caur miglu ar skatienu mūsu mīļā Parīze. Sirds kokā pland un kolonnas ir mūsu bērni. Tur kaut kur dziļāk mūsu prāts draudzējas ar skaisto zemi. Ziema nāci atvadīties mēs ar kaklarotu kluci iziesim uz ielas klusi pašļūkāt pa trosi. Kalvadosu rokā, marinētu ziedu plaisas zobos, marinētu gurķu plaisas, plastmasas maisiņš un atvadu balles taloniņš aiz auss. |
| 6:01p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Trompetista sapnis 11 no 30 Trompetista sapnis.  Nu kas jauns? Vai trubadūra sapnis ir reāls? Vai mana dzīve telefona saruna? Es tevi slikti dzirdu ar nolūku. Maniem matiem vajadzīgs jauns remonts, jauns izskatīgs meistars, jauni muskuļi un jaunas asinis. Vislabāk atbilst cilvēku, es gribētu būt briļļaina. Ar galvu turu rokas kopā savādāk esmu dimbā. Krekšķinās mazs gepardiņš, esmu lauvas varā. Lauvam zelta auskars nabā izskatīgs pēc velna. Pati mugurpuse zeltā kārpas manas acis maigas. Mēness visu daiļu dara ceļā apspīdēdams maurus. Kā lai tieku augstā kalnā ja pat Sīsifs nomirst badā. Kā lai rādu svešiem ļaudīm savu cietušo un trauslo māti. Matka viņi mani sauc rādot ar pirkstu uz cirku. Cik ir pulkstenis es saprotu un tūlīt atmetu nevajadzīgu plezīru. Kāpiet augšā, es pavedīšu. Līdz ar Torņkalna staciju es bāls un kreisām rokām palieku. Manis paša audzēts lauvēns smaida bikli somā raugās. Peli redzējis tas esot starp pūdernīcu un Nīcu. Es Lisabonā ķēru trieku un atveda mani ar visu manu liesu. Gaļu neēdu, viss lauvēnam par godu. Manas krēpes viņa gods, mūs tik pesticīdi apdraud. Varbūt uzsmēķēt un raudāt kā to dara kino ļaudis. Mušmires un lūpu krāsa, zobu birste mušpapīrs. Kino kadrā ietilpst bēdas, manas patiesības sēras. Kolīdz būšu pilngadīga tā ar tevi došos cīņā. Mūsu plaušas gaisu tvers, manas rokas tavās smelgs. Tā kā debils dzejolis sanāk manas pamasē mani es tava es tava. Ko līdz pretrunas, ja vistu kūtī gaismu skaita. Elektrību rēķināt, to tie neprot, dīkdieņi un slepkavas visi vienā maisā bāžami. Kā ar roku atņemti skatās acīs cirkšņlauži. Es gribētu būt pareizāka, bet viss, kas manī palicis ir bāka, kas gaismu dod un pati naudu neņem, viss man jāuztur un drebu pie katra mazā impulsa, kad priekšnieks brauc ar ampulu pie manis svinēt Jauno gadu būsim visi priecīgi. Nudien. |
| 6:40p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vēlvienreiz 12 no 30 Vēlvienreiz  Tā, tā, tā, klusums nav draugs, tas pielipis kā dēle, bet dēles man nepatīk. Atbrīvoties savās iedomās, lai skaudrs top prāts, ass kā tērauda slieksnis uz kara lidmašīnas apkalpes telpu. Nenovērs uzmanību. Skaties kā nāk domas un iedvesmas. Caur sienu izspiežas kāda paciņa un tas būs atbilde uz pavasara kastroli. Kādas balerīnas, tik apbrīnojami. Turas pie redeles kā striptīza dejotājas kokles un mati nav mani draugi jau atkal. Tik daudz šaibu vienā galvā vienos vārtos mulsums čab. Šaubas manu dārzu uzraugi un zvirbuļi tādi kā mazliet atsvešināti vārdus neklausās tikai skaņas. Trokšņus, lai sastapties. Vienu mirkli. Kājnieku brilles. Vai tu man nepateiktu kā iedomājies izrauties, ja tava uzmanība visu laiku novēršas. Tas mazais golfa elfs kas skatās caur deniņiem caur priekšā pieliktu roku caur visu to gaisa telpu kurā es vedu pastaigā savas lidmašīnas. Kā zeltā lieta skulptūra es tevi lieku nomazgāt tīru pusdienām par godu izlikti svečturi un tu manu prieku skaista mūzika. Galvenokārt mēs dzīvojam dēļ slavas, bet koklētāji tādi mazi meža dīvainīši. Paskaties tie pārdzīvojumi taču tev nesa pastaigas. Ienāk pavārs un pavērtu muti prasa vai garšo, pakalpīgi piešķiebj galvu. Jā garšo, man tikai galva sasāpējās , mazliet familiāri un nevajadzīgi saka viņa visu mūsu sirdsapziņa. Stāv galvas kauss kā kravas kaste kā ekskavatora kauss kā ogles sniedzoša plauksta, ņem mani atbilde, es gribu palikt plika kā līdaka salā, kad saule iesprūst ledū un slidas košā krāsā spīd. Manas padušu redeles, visas smalkās spalviņas ir mūsu laikmeta gudrāko cilvēku galviņas. Kā samtainas atslēgas es izleju pār gavilēm plūdus. Mēs varbūt vēl tiksimies, bet gulēšanas brilles gaismas slāpētāju sapnis. Mudīgi sastapties ar kādu, kam karsti. Izmesties līdz biksītēm un tēmēt glāzē trāpīt raudulīgas vāzes projekciju štoļi. |
| 6:56p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Sliekas 13 no 30 Sliekas.  Atbrīvoties no aizspriedumiem. Cilvēks skatās, tam redzama seja, acis, deguns, mute. Pārējo var piedomāt. Atbrīvoties no aizspiedumiem un kā sliekai satikties ar sev līdzīgiem paralēlos tuneļos. Es gribētu sastapties ar košām krāsām, bet mani aizspriedumi, tiem nav ēdamu lietu, bet badā mirt trīs dienas paliekot ciemoties. Man sāp sirds , man salst kā no manis atdalās aizspriedumi. Es emu kā ģēnijs, kam nav naudas, es mirstu badā no talanta. Es gandrīz noticēju pavērtām kājām, bet tā izrādījās saliekta roka. Manas prāta spējas ir ierobežotas, tāpēc es emigrēju kartupeļu laukā sargāju kolorābjus Kolorādo laukos pie baznīcu laukiem. Pietiek. No aizspriedumiem atbrīvoties. Sliekas. Mani bremzē manis paša darināti mehānismi. Ko jūs ieteiktu, lai atbrīvotos no aizspriedumiem, redzi tas pat atbilst priekšnosacījumiem. Kā lai .. mieru. Tātad kur mūs ved aizspriedumu atmešana. Tam nav nozīmes filozofija ir apēsta. Es gribētu uzstāties ar partikulu par tīrā prāta kritiku. Es manifestēju brīvo vaļu vaļiem sava gaļa pietiek, mēs turpretim esam daiļas kazas. Ja mūs atpazīst uz kraujas rudzu laukā, tas nozīmē, ka mūsu prāti ir atbrīvoti un mūsu sirdis nesāp pēc kokakolas. Es gribētu reģistrēt sevi šīs māllēpes varā un turpināt koku sgāzt ar skatienu vien. Es būtu diženākais meža cirtējs pasaulē un tu mani pazītu tikai no attāluma. Mūsu abu rokas klusē varbūt salikt tās vienā pusē uz radiatora un klausīties Šūbertu Bahu un Trakviljani. Mans prāts nav nekāds dižais un paldies par to viņam, jo man nav tik daudz laika, lai strādātu par apteksni laikā kamēr visi mani draugi spēlē klavieres un Šūberts ir mans vecs čoms, lai gan lai gan. Eksistē dažādi atribūti, lai miegs būtu kvalitatīvs. Mēs esam īpaši cilvēki jo saliekta roka tomēr dažreiz izskatās pēc paplestām kājām. Tur nu es neko nevaru palīdzēt un klauna seja kā manu pātagu saēdusies slieka. Nu ja, slieka, tā tam būs būt. Paklau, es tikai vēl priekšniekam ar Tarrota kārtīm piebāzu pilnu kapotu un eļļas filtrā iespļāvu pili kaprijoda, lai sniegotā debess nav tik sarmaina rītā, kad mūsu visu aviācija mūs padzen no tēvijas. Šī mūsu visu tēvija, kā gan viņā mūs aiz pautiem tur, gandrīz var apraudāties, bet analogs kā tāds krusts lauku sētā traucē sunim sakost svešas vistas. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki. Tādi, kas ir mani draugi un tādi kam krēpēs liesmo svins. Manu draugu justīcijā mājo košas krāsas, manu draugu draugiem draugi draugiem draugi. Ja tu visu saskaiti paliek tikai terorista jaciņa un policista koks nopulēt pret radiatoru un slota ar ko pasmelties gudrību no Harija Potera. Tā no tiesas mūsu visus valda bezsmadzeņu vājais prāts mūsu zemapziņas uzburbušais slogans – pērc. He, he, vai nav oriģināli. Varētu pabrīnīties kā no tādas pašas bildes var sanākt tik daudz slieku. Bet es jums pastāstīšu. Vajag atbrīvoties no aizspriedumiem un iedziļināties problēmā, nevajag lolot svešas ambīcijas un savā submarīnā peldēt dzeltenā upē kā mazā faraona vabolīte sunshine in the air. Kā basketbolu botu gaisa spilveni kā plaukšķenes pārplīst spelgonī un tāda nolaista mašīnas riepa tikai paliek un skatoties vienā punktā sanāk iesnās kā sadalīta piere vai varbūt es nepareizi sapratu, bet nav viegli saprast savas taras nodošanas centra paroles sastaptos kolorītus. Pret rītu. |
| 7:19p | Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Māllēpes 14 no 30 Māllēpes.  Cik ilgi var izturēt uzbrūkošas plaukstas. Mani var pazīt pēc deguna balss. Dobjas skaņas manās mājās mīt. Es redzu pa logu nākam ziemeļbriedi un trīc kaut kas nesvarīgs. Tātad par logiem. Atspīd krokas un ir lopi, kas nesaprot normālu valodu. Es izteiktu rājienu, bet kapitulēt nav māksla. Manu durvju priekšā mājo sūdu ceļam’a lāpsta. Tiklīdz pienāk jauns reiss es piedāvāju pacilāt atbraukušo Mastrojāni. Mazs tu man Jānīt esi padevies, pavisam viegli tevi pacelt gaisā un uzmest un noķert gluži kā rauga pankūciņu tikai nespiedz dieva dēļ ausī jau klausule, tajā runā par pasauli bez atstarotāja. Es vienaldzīgs notriec pensionāru un tu redzēsi, kā visa tava balva sasprūk kanāla malā noliktā balvu kausā. Tādi ir mūsu Jāņi, tādi mūsu ziemassvētki. Rokas kustas un to vietā paliek roku kopijas. Ja ilgi staigā pasauli iepazīt beigās var atbraukt atpakaļ uz Beirutu un kā vakar vēl te bijis, bet dzīve pagājusi un mūs šķir gadsimts, bet viss, kas rokās turas ir veci kurpju šņori un man nav bail no laika rituma tikai tu man, lūdzu, paskaidro kā saproti vārdu ‘klusums’? Es varbūt pirmajā klasē pāriešu, bet tevi neatstāšu. Mani mati tevi dievina un tavu acu krāsa manu matu krāsa visas krāsas ir māsas. Nepametiet māsas atstatus vienu no otras, jo galvenais ir mūsos klausīties un mūžu dzīvo mūžu mācies. Mūsu klasesbiedru bildes, mūsu visu palikušās dzīves, spindz pret zvaigznēm, k o sagaidīt gribam, vajag tikai mazliet drosmes un mēs paliksim pillā kā dzerstiņa pieliku roku pi krūtīm, sirds tik strauja, ka nenoturēt. Pret zvaigznēm maļas un vienu valodu runā, bet citu domā. Vairs nesaprast tās nolūkus un tutū paliek vien balta svītra aiz manis spogulis mazliet netīrs un kaunas sava drebulīgā rīta pie auksta poga piespiests aizkars bezizejā trīc. Trausla mūsu pasaule, visas kara bumbas pārdot tirgū, par naudu nopirkt pārtiku bada cietējiem. Bada cietēji nomirst no Aids un viņu mājās uzcelt kokakolas rūpnīcu. Paskaties kāds man ir potenciāls. Pa šo taku mūs visus ved, ienīst kapitālismu, ienīst sociālismu. Es personīgi gribu nodzīvot līdz pensijai un kā savu gala eksāmenu nodot Kurdu šeiham pateicības vēstuli par mauru karos iegūtajām trofejām, kas glabājas Britu muzejā un kuras man nekad nav bijusi laime redzēt un ka es gribētu uz brīdi būt putns un redzēt savu dzīvi kā iestādītu rododendra draudzeni dāliju tik krāšņu, ka elpa aizraujas un viss ko var pateikt ir paldies par izdevību, par šo dzīvi un kuplo draugu pulku, kas raud. Ak, tās jau atkal bēres. Labāk par kaut ko jautrāku , par trubadūra sapni piemēra, es apzināti un aizmāršīgi sevi padaru par aprobežotu plānprātiņu, kāpēc gan es nevarētu būtu atjautīgs un asu prātu, tā lai ierakstītu pasaules vēsturē ar personīgu roku lielum lielu sārtu burtu A, kā Zorro vai kā Lāčplēsis, kas kādu mazu meiteni plēsis un senais latvietis cieņā pret būtisko piešuj nabagam pie galvas mītisko Krievijas cara mantiju ar vārdiem latīņu valodā mūs visus apsaukā Dievs. Tikai tā valoda kā no galodas nocelta, neviens nesaprot aiz pastarās tiesās glūnīgā skatiena. Izeja ir viena, dārgais, nopērcies sev pats un vienreiz kļūsti uzticams. |
| << Previous Day |
2005/12/30 [Calendar] |
Next Day >> |