warhola filmā women in revolt, kas ir par sieviešu atbrīvošanās kustību, trīs galvenās sieviešu lomas tēlo trīs transseksuāļi. ainās, kurās parādās arī īstās sievietes, pēkšņi sāk izskatīties, ka tie trīs transseksuāļi pārvelk, ir sievišķīgāki un visādā ziņā krutāki par viņām. it kā oriģinālās sievietes būtu cilvēks, kas ir oksidējies. vai kondensējies un kļuvis par kustīgām tapetēm, starp kurām kustas īstie varoņi. kā vārga ilustrācija īstajām sievietēm. kā eksperiments, kas aizgājis par tālu un ņēmis nelāgu galu un viņas attapušās ieslodzītas pašas savos pupos.

bet nē. ļitvinova taču tāda pati, bet ar pupiem. un tomēr viens ir sievietes, bet kas cits ļitvinova, kurai piemīt tāda veida sievišķība, kāda nevienai sievietei nevar piemist tīri dabas likumību dēļ. tāpēc ir maldinoši to vispār uzskatīt par sievišķību, bet ja tomēr uzskatīt, tad tāda sievišķība var piemist tikai vīrietim, tāpēc tieši vīriešiem šī ļitvinovas šķautne arī vislabāk ir saprotama. un attēlojama. kaut vai parodijās. bet sievietes viņu nevar attēlot ne parodijā, ne nopietnībā, jo viņām trūkst komponenta, jo viņas ir sievietes. cik aktrises un neaktrises nav berzušās šajā sakarā gar virtuves durvju stenderi, nekas viņām nekad nav sanācis, tikai apsmieklā palikušas.

nu nevar rēzija kalniņa tēlojot sievieti notēlot transseksuāli, nav iespējams, viņa tam ir pārāk tupa.

bet transeksuāļi redz kā var. salīdziniet kaut vai kā jackie curtis tajā warhola filmā ēd gaļu un sarunājas un kā to dara ļitvinova nastroiščikā ar vīnogām - tas ir viens pret vienu.