benitai vajadzēja uz tualeti pa lielo, bet nebija labi lieki trokšņot, jo draudzenes kopmītņu istabiņā viņa bija bez pašas draudzenes klātbūtnes un viss piektais stāvs bija pilns ar vientuļiem dienvidnieciskas izcelsmes vīriešiem. tad nu naktī benita pačurāja pa logu, čuras salija piemājas ceriņos un lieka trokšņa nebija. kā viņa neizkrita pa to logu, brīnums, jo tikai mazākā viņas daļa bija ēkas iekšpusē uz palodzes, lielākā kūņojās virs bezdibeņa. tas bija naktī, bet nu pa dienu vajadzēja pa lielam un tualete bija obligāta. nedirsīs taču ārā pa logu un vēl gaišā dienas laikā. tāpēc benita noplēsa no ruļļa papīru un izleca gaitenī, kura otrā galā bija vajadzīgā telpa, bet ceļš līdz tai tiešām pilns ar tumšiem vīriešiem, kuri gar sienu noslīdējuši tupēja katrs pie savas istabiņas durvīm kā godasardze. benita spērās tik uz priekšu. pagājusi pāris vīriešus, viņa sajuta, ka vienu roku var izlaist caur matiem brīvi, bet otru kaut kas rauj atpakaļ, atskatījās un ieraudzīja, ka noplēstais tualetes papīrs tomēr nav līdz galam noplēsies un nu viņai aiz muguras rullējas vaļā no pašām istabiņas durvīm kā balta šlepe. visi vīrieši skatījās kā piekalti. bet benita neko, nekādas pazemojošas liekā papīra tīstīšanas atpakaļ - ar plašu žestu viņa noplēsa to turpat pie gala, nevajadzīgo nometa zemē, vajadzīgo pārmeta pār plecu un, apcirtusies uz papēža, izdejoja cauri vīriešu apsēstajam gaitenim un ar pilnīgi lieku klaudzienu pazuda kakātuvē.