īsāk, ja man nelaimīgā kārtā iegadās domāt par saksu, bet laimīgas nejaušības rezultātā ienāk prātā renāta ļitvinova, tad es pēkšņi saprotu, ka par saksu domāt ir stulbi, pārtraucu to darīt un turpinu domāt par to, cik kruta ir ļitvinova un, ka domājot par viņu, es esmu pārtraucis domāt par saksu, jo ļitvinova ir kruta, bet sakss ar ļitvinovu salīdzinājumā nav nekas, un man galvā iestājas kārtība.