Labrīt. Redzi, īstenībā man nemaz nav vienalga, ko Tu par mani domā, un, aiziejot, tu pateici tieši to, ar ko sāki - ar nodalījumu "labajos" un "sliktajos". Sākumā tas vēl nebija agresīvi, bet es to uztvēru ļoti jūtīgi, jo man nemitīgi jāsaskaras ar to, ka cilvēki (ak, krīze, krīze) sevi pārvērtē, savu darbu nevērtē objektīvi, pat ne drusciņas realistiski. Man nenormāli, nenormāli sāp tādu uzbracieni... kā lai to pasaka... "kapitālismā", jo darba ņēmēji pie manis vienkārši dzīvo cepures kuldami, ar lielām algām, ar neskaitāmām brīvdienām, u.t.t., u.t.j.pr. Es vienmēr esmu lielījusies, cik labi cilvēki pie manis strādā, un uzskatījusi to kaut kādā mērā arī par savu sasniegumu. Un bijusi pret viņiem aboslūti lojāla (tāpat kā viņi pret mani), Un vel daudz es Tev varētu stāstīt, par to, kā mēs strādājam. Un ne jau es viena esmu tāda, tādu ir daudz, tikai nesmejies - "labo darbadevēju". Bet nav vērts stāstīt - tevī, acīmredzot, ir dziļi ieēdies tas aizvainotā proletariāta statuss, lai gan ne tev, ne a vispār vajadzētu domāt ārpus šīm kategorijām, jo esat mākslinieki. Kas es arī drusku esmu.
Paliec pie sava - divas pasuales, labi. Bet par rupjiem vārdiem, lai nu kurš, bet tu varētu neuztraukties un neapvainoties.