faņa kā īsta krievene šoziem guļ uz krāsns.

vispār es jau esmu izbesījies ar viņu. katru rītu, sazin cikos, jo ir vēl tumšs un mēs vēl saldi čučam, skrāpē no ārpuses guļamistabas durvis un nelabi ņaukst. vai nu modina mūs, vai grib ielauzties iekšā, vai vienkārši aiz vientulības, garlaicības un tāpēc, ka huligāne pēc dabas. visu laiku, nu jau kādu pusgadu, konstanti esam cēlušies, kuram nu pirmajam nervi neiztur, un gājuši šo trenkāt, barot, mest ārā no mājas, lai relaksējas vēsumā. bet nu cik ilgi tā cilāsies. vakar izdomāju aizbarikādēt tās durvis. sakrāvu priekšā dīvāna mīkstos atzveltņus un vēl atstutēju ar zemo ikea krēslu. bet nelīdzēja jau. šorīt atkal tie paši ņauksti un sīkā ķepiņa vienlaga kaut kā izspriesta pa spraugu starp atzveltņiem un kaut ko pa vieglam skrāpē. grīdu tā vājāk, laikam grūti tomēr, vairāk tos pašus atzveltņus un to vienalga ļoti labi var dzirdēt! mums miegs, protams, momentā delete, acis kā pogas, un var droši sākt sarunāties, jo skaidrs, ka šajā mājā neviens vairs neguļ. nav padoma, ko iesākt šādā situācijā. gandrīz vai jāsāk griezt viņai nagi.