svinam vēl vienu zemes apgriezienu ap sauli, bet cilvēkā jau nekāds apgrieziens nenotiek, love streams. bet svinam, tāpēc, ka skaitam savā atskaites sistēmā, jauns punkts, tieksme sakārtot un kontrolēt. kad izmirs cilvēki, neviens vairs neskaitīs, neatzīmēs un nesvinēs, bet zeme tik turpinās griezties ap sauli bez svētkiem, aprobežoti pievilkusies pie magnētiskā centra, neaizkūleņos nezināmajā izplatījumā. nekādas kosmiskās odisejas, tā filma vispār ir zaimojoši antijaungadnieciska, biedējošs sapnis par dzīvi bez jaunajiem gadiem. vai atbrauc džīna roulendsa, saved mājā ēzelīšus un pīles, un aizbrauc tālāk.

varbūt mēs svinam savu nespēju izrauties no šī apļa, skaisti noformējam savu nolemtību būt tik perfekti aprobežotiem, aplis taču ir pilnīgs. tālāk mūsu doma nesniedzas, tad jau jāsajūk prātā. tāpēc jau tā džīna bija traka.

varētu svinēt arī katru zemes apgriezienu ap savu asi, bet tas būtu par biežu un dažiem katra jauna diena nav nemaz tik svinama, jo atkal jāceļas un jāiet uz darbu. tas būtu kā svinēt savas mokas.