naktī ap pusdiviem, kad vistumšāk, izgāju uz sliekšņa pirms gulētiešanas ieelpot nedaudz gaisa un redzēju pāri pagalmam pārskrienam lapsu. trīs četru metru attālumā no manis. vidēja suņa lielumā, tikai zemāka un klusa klusa, pārslīdēja kā ēna un pazuda jaunajās priedītēs. labi, ka faņa gulēja mājā, augšā, mūka mēteļa ligzdiņā, citādi nervi beigti. jo varbūt tā lapsa tieši faņu meklēja. bet nu faņa jau arī nav ar pliku roku ņemama - māk pa kokiem lēkāt, lai. šodien atkal bija noķērusi putniņu, spēlējās, mētāja pa gaisu, pēc tam apēda. putniņš tāds, kā zīlīte, ar dzeltenu spārna maliņu. v. izteica cerību, ka tā nav aizsargājamā grieze. tā mums te griež caurām naktīm, te tuvāk, te tālāk.

vēl kāds radījums kliedz tā, ka uzreiz atceros zigmāra liepiņa dziesmas vārdus - kāpā īve kliedz, tā īdoši - īp-īp, īp-īp. bet kāds cits radījums paralēli nonstopā ņerkšķ. finālā no tumsas cauru nakti nāk tādas skaņas - īp-īp, ņek-ņek-ņek, īp-īp, ņek-ņek-ņek, and so on. all night long. varbūt tas otrs ir nesen uz takas sastaptais ezītis? īves un ezīša sasauksme? psaikodelik.

joprojām cīnamies arī ar blusām, v., ja kādu noķer, slīcina ūdens burkā. varbūt tās blusas no tām pašām lapsām arī nāk. vai no ņaura. vai no tā matainā savvaļas kaķa, kas dzīvo birzītē. bet varbūt tās ir kaut kādas neatkarīgās savvaļas blusas. kož šausmīgi sāpīgi.