Nobildējos pasei. Sarkanajā, pārmazgātajā 2000. gada maikā, ar vakardienas balzāma paliekām acīs. Soiģot dļa seļskoj mestnosķi. Pa vidam ieskrēju Polarisā un iepirku Fuko Nenormālos, jo vēl vairāk pa vidam biju arī Narvessenā, kur izlasīju par to Klubā. Reklamē nu gan grāmatiņas. Saldējumu ēd, no bendes naža laizīdami.

Vispār ar tām jaunajām pasēm laikam ir tā, ka visi tik skatās uz derīguma termiņiem un domā, ka vēl jau tālu. Bet tad pienāk Diena un - čiks - vecajā pasē tiek izkniebts caurums un ar to, savā ziņā, ir izteikts viss. Laiks tātad tomēr, kā par brīnumu, iet. Vecumdienas nāk virsū svilpdamas. Tāpēc jau es tās grāmatas pērku. Lai ir ko lasīt. Tikai nez vai gribēsies, jo jau tagad brīžiem gribas vienu tikai vienu. Nu lai bites piederētu man. Kādas tur vēl grāmatas. Bites.