multiplikācijas žurnālisti bija viņu atraduši arī lidostā. skrēja nopakaļus, stiepa pretī mikrofonu un jautāja, bet helēna gāja un neatbildēja neko. viņa bija komā no visa notiekošā. viņai līdz sāpošai kājai bija noriebusies šī valsts ar visiem tās skaudīgajiem, badainajiem, ļaunajiem iedzīvotājiem. arī sabiedrotie. pašas neizdevušies plāni, pussabrukušie un iesprūdušie projekti, spiediens no visām pusēm. helēna negribēja runāt, viņa jau visu bija pateikusi, viņa tagad nebija darbā. ja nu viņa ko gribēja, tad iemaukt uzmācīgajam žurnālistam pa galvu ar balto, garo lietussargu un izdauzīt viņa spožo kameru. taču šī vēlēšanās noplaka zem milzīga iekšējās tumsas blāķa. helēnai nebija spēka, viņa vienkārši gribēja prom.

slakteris gāja pa saeimu un domāja - lai gan esmu salaidis dēlī visu finansu sistēmu, man tomēr ir viena no labākajām īpašībām pasaulē - es varu panest veselas valsts ņirgāšanos ar smaidu uz lūpām. es esmu stiprs.

kalvītis gāja uz sēdi un domāja - bļaģ, kā man gribas šlāpina tiramisū.

bet gaidis bērziņš tik sēdēja, glaudīja pliko galvu un domāja par to, kā gan viņam krīt uz nerviem mārtiņa rozes kuplās ūsas.